MēS vIsI mIrSiM! - Post a comment

[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]

( Read Comments )

Time

Text

07:13 pm

mamuts

[Link]

Tā kā man vakar ķērās pietiekami labi, lai padarītu nervozus kaimiņmājas jaunos makšķerniekus (no kuriem viens ir knapi pilngadību sasniedzis 2-metrīgs tēvainis labas alus mučeles apkārtmērā, bet otrs "na ribalku" brauc uz vvz kādu karpu dīķi ellē-ratā), tad šodien jaunākais no viņiem ar savu draugu uzprasījās man šodien kompanjonos. Es biju izdzēris divus aliņus un biju tik nenormāli labsirdīgs, ka piekritu, lai gan smadzeņu kaktiņā ierāvies veselais saprāts smilkstēja, ka nebūs labi.
Tā nu mēs šorīt plkst.9-os devāmies uz upi. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu pačukstēt, ka man jau pašā sākumā vajadzēja rāpties kokā un paslēpties, bet, saproties, piedzīvojumus sagribējās. Man bija līdzi pludiņmakšķere, bet šie gatavojās uz Lielo Sapņu Līdaku, kurai vajag pamatīgus vizuļus un resnas auklas. Atgādināšu, ka upītes platums ir 10 metri. :D
Aizvilkāmies līdz upītei, pa ceļam noklausoties mazā speciālista lekciju par Lielo Zivju vilkšanas niansēm. Izklausījās dikti līdzīgi Vinnija Pūka piedzīvojumiem, tāpēc es smalkjūtīgi paklusēju.
Klāt bija arī upe un abu Gudro Zivju Benžu čalošana uz brīdi apklusa. Es nelikos traucēties - jau pašā sākumā bija skaidrs, ka domas par normālu copi šodien upmalā ir tikpat neiederīgas kā domas par seksu ar kādu no Holivudas zvaigznēm... :D
No sākuma tika izmēģināti spiningi. Cieta pārsvarā mūsu krasta krūmi, bet, kad roka tika pieradināta pie neierastās nodarbes, tika paplūkāta arī pretējā krasta veģetācija. Piezīmēšu, ka es viņus biju aizvedis vietā, kur upītes viņā krastā bija paprāvs līcis, tāpēc upes platums bija visi 20 metri. Pēc pusstundu ilgām veltīgām fiziskās nodarbībām, kuru laikā tika izmēģināts viss vizuļu arsenāls, sākot no indīgas krāsas tvisteriem, apžilbinošiem prāviem vobleriem un atbaidošiem rotiņiem, jaunie makšķerēšanas guru atklāja šūpiņus. Jā, tie lidoja izcili. Pretējais krasts pēc brīža izskatījās tā, kā kad tur būtu plosījies pustraks nīlzirgs (slava 0,3 mm pītajai auklai!), bet sasodītās stulbās zivis, šķiet, ne vella nesaprata no Labas Uzvedības ABC un neķērās ne sitamas. Ja godīgi, es viņas saprotu. Man pašam arī būtu grūti panākt tik mežonīgā ātrumā peldošus vizuļus, bet kas notiktu, ja kāda haizivs iedomātos uzbrukt trīcastei?... Rezultāts laikam būtu tāds pats, kā kad kāds iedomātos uzbrukt nabaga haizivij ar mikseri.
Kad nu vizuļu mētāšanā izmantotie lamuvārdi sāka atkārtoties pa trešam lāgam, vienam no viņiem radās Gaišā Doma pamēģināt ar gruntenēm kādu garāmpeldošu vali nocopēt. Abi izvilka dienas gaismā barotavas un pavadiņas ar āķiem un sāka apspriesties, kā pareizi tos visus piesiet pamatauklai. Dzima divi principiāli atšķirīgi risinājumi. Pirmais bija - pamataukla, barotava, pamataukla un divas pavadiņas. Kad es apvaicājos, kā būs iespējams ieraudzīt zivs copi, kā arguments skanēja, ka viņa "batja" tā darot. Pret tik dzelžainu pārliecību man nebija ko iebilst, tāpēc klusējot turpināju vērot un uzjautrināties.
Otrs gruntenes variants izskatījās cerīgāks, taču tad abi jaunie copmaņi sāka apspriesties kā pastrādāt varas darbus ar tārpu. Tārps negribēja piekrist copmaņu nostājai, ka to vajag uzspraust uz āķa, tāpēc šis locījās un lamājās klusībā, bet copmaņi drebošām rokām cīnījās ar žēlumu, alkatību un lamājās skaļi. Pēc vairākiem sāpju kaucieniem un izmisuma pilniem lāstiem (jo sadurtu pirkstu parasti bāž mutē. Arī tad, ja ar to tikko turēta mēslu slieka), eksekūcija tika pabeigta un otrā krasta grīšļos svinīgi nobūkšķēja divas gruntenes. Nelaimīgā veģetācija tika izplūkāta vēlreiz un pēc abu grunteņu katapultēšanās uz mūsu krastu, gaisa telpu puskilometra rādiusā satricināja emociju tricienvilnis, jo tārpi mistiskā kārtā bija tikuši nost no āķiem. Es centos iestāstīt, ka to izdarījuši Mazie Ļaunie Dūņu Rūķīši, bet man neticēja.
Kad nu beidzot gruntenes tika iemestas ūdenī pusmetra atstatumā no otrā krasta, vērīgajām acīm atklājās jauna ķibele - kā pareizi pamanīt copi, ja nav pludiņa?... Viens zvaniņš uz abiem atradās, otrs nolika bijušo spiningu, tagadējo grunteni paralēli straumei un cītīgi ņēmās hipnotizēt tā galiņu.
Zivis bija galīgi apdullušas no tādas copes, tāpēc man pa visu šo laiku pirmais breksītis pieteicās minūtes piecpadsmit pēc tārpu sadistiskās nogalināšanas. Kāpēc viņš paķēra manu piedāvāto ēsmu?... droši vien aiz līdzjūtības. Katrā gadījumā, es drīz pēc tam laidos lapās, jo skats bija graujošs: sēd divi copmaņi un blenž uz savu copesrīku galiņiem, baidoties aces pamirkšķināt - ja nu palaiž garām copi? Tiklīdz kā garāmpeldošs asarītis pieduras auklai, tā seko tāds rāviens, ar kādu es savu pļaujmašīnu iedarbinu, barotava ar diviem āķiem izlido no ūdens ar reaktīvā jeroplāna ātrumu un - krūmos iekšā gan. Man palika bail par savu veselību un tā nu es kaunpilnā kārtā dezertēju no copes vietas.
Būs vien jālabo drausmīgie robi kaimiņpuiku copes izglītībā... :D

Reply: