MēS vIsI mIrSiM! - Post a comment

[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]

( Read Comments )

Time

Text

10:48 pm

mamuts

[Link]

Aizgāju pievakarē līdz upītei zivis patramdīt - nu, šodien tur darījās cirks.
Aizbrienu līdz upes krastam, skatos - makšķerei pavadiņa noplīsuse. Nekas sevišķs, apsēžos un piesienu jaunu. Paceļu acis un ko es redzu? Upē pāris metru attālumā no manis starp ūdenszālēm ūdens virspusē guļ bebrs un ieinteresēti mani vēro. Šis iekārtojies taisni tur, kur man jāmet, tā nu es šim saku "Nu, bebrs, bļa". Vismaz vienu valodu šis saprata - kā deva ar asti, tā mani apšļakstīja un prom bija.
Nekā darīt, jāmaina vieta. Iekārtojos turpat netālu un uzspraudu uz āķa maizes pikuci. Iemetu starp zālēm, cerībā, ka te tas Bebra kungs un Colgate mani liks mierā. Jā, tā bija.
Nepagāja ne pusstunda, kad otrā upes krastā no alas izlīda ondatru pāris. Viņas šodien bija izdomājušas atdarināt cilvēkus lielveikalā, piemēram, Alfā vai Dominā, varbūt Olimpijā vai Spicē - alai bija divas ieejas un izejas. Viena ondatra iznira no alas izejas un aizpeldēja līdz ieejai, pēc brītiņa tai sekoja otra un arī ienira turpat, tūlīt pirmā ondatra atkal iznira no izejas, aizpeldēja līdz ieejai un pazuda tajā, pa to laiku otrā iznira no izejas... karuselis. Tā viņas tur ņēmās minūtes divdesmit, man nepievērsdamas pilnīgi nekādu uzmanību, līdz viņām tas apnika. Tad viena ondatra aptupās otrā krastā un sāka mani vērot, tai pievienojās otra. Varu derēt, viņu starpā norisinājās apmēram šāds dialogs:
"Klau, a kāpēc tas muļķis tur sēd krastā un baro odus? ūdens tak silts!"
"Ak, viņš neprot peldēt, bez tam mūsu ala šim ir par šauru!"
"Šķiet, ka viņam ne vella neķeras..."
"Šodien zivīm garšo tārpi, a viņš uz āķa sprauž baltmaizi, jā, jā, to pašu garšīgo baltmaizi, ko mēs ikreiz pēc viņa aiziešanas atrodam zālē un apēdam. Klau - būs viņam jāiestāsta, ka jāsarok tārpi, bet visa garšīgā maize jāatstāj mums"
Sacīts - darīts, ūdens noviļņojās vien. Netālu no mana pludiņa ūdens virspusē izsprāga milzīgs sīku burbulīšu mutulis un duļķu mākonis, tad majestātiski pacēlās peldošu dūņu gabals kanalizācijas lūkas vāka lielumā un, cēli līgodamies, aizpeldēja uz ezeru.
Nosmējos un atstāju brīvprātīgajiem palīgiem maizes šķēli, bet pats devos tālāk. Labu gabalu tālāk upē bija sakrituši koki, aiz tiem atstraumē pavasaru palu straume bija izrāvusi padziļu bedri, kurā zivīm patika uzturēties. Nu, te mani neviens netraucēs, es nospriedu un ērti iekārtojos.
Pēc maza brītiņa uzradās kārtējie baltmaizes kārotāji, pīļu mamma ar pieciem pīlēniem. Dumie pīlēni nešaubīdamies metās virsū manam pludiņam, jo tas bija zirņa lielumā un dzeltens. Es jau šiem skaidroju, ka tas nav ēdams, bet šie neticēja, iekams katrs nebija pagaršojis. Smieklīgākais visā šajā ļembastā bija tas, ka zivis nenieka nebaidījās no rīļu saceltā trača, es pat teiktu, viņām pielipa rijīgums, un zivis ķērās uz nebēdu. Amizanti bija noskatīties, kā pīles uzbruka fiksi grimstošajam pludiņam un izbailēs pašķīda uz visām pusēm, kad no ūdens izšāvās kārtējā rauda vai brekšelis. Tā kā es visas noķertās zivis palaidu vaļā, tad negantās pīles visas barā metās uz vietu, kur atbrīvotā zivs ielidoja ūdenī un ķēra un grāba visu, kas bija gaišs. Nabaga ūdenszāles...
Pamazām pīļu histērija norima un šīs sasēdās rindiņā uz ūdenī iegrimuša koka - tipa, nu labi, kad izpsihosies ar savām zivīm, neaizmirsti mūs pabarot. Dažas no pīlēm pabāza knābi zem spārna un demonstratīvi aizmiga - sak, kad būsi gatavs mums pasniegt vakariņas, pamodini. Pīļu mātei bija tik vainīgs skatiens, ka es neizturēju - atdevu putniem maizi un smaidīdams devos mājup.

Reply: