[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]

Time	Text
11:57 am mamuts [Link]	21.02.2010. 16:35 Kaut arī visas pasaules prese galveno uzmanību pašlaik velta Grieķijai (kā arī Spānijai, Īrijai un Portugālei) kā īpaši nemierīgam eirozonas rajonam, daudz nopietnāka, postošākā un drausmīgāka krīze, kas izvēršas postpadomju ekonomikās, kuras plāno pievienoties eirozonai, kaut kā izvairījusies no plaša atspoguļojuma presē. by Prof Michael Hudson and Prof. Jeffrey Sommers Nav šaubu, ka šī situācija tiek noklusēta tāpēc, ka Baltijas valstu pieredze ir apsūdzības akts neoliberālisma postošajām šausmām un Eiropas politikai, kura attiecībā uz šīm valstīm nebija tāda, kā tika apsolīts. Baltijai nepalīdzēja attīstīties pēc rietumeiropas parauga, bet to attīstīja kā koloniju eksportam un banku tirgiem, atņēma ekonomiskos „tauciņus”, kvalificētu darbaspēku, kā arī nekustamos īpašumus un ražošanu, visu to, kas bija mantots no padomju laikmeta. Latvija pārdzīvo vienu no pašām lielākajām ekonomiskajām depresijām pasaulē. Un tā ir ne tikai ekonomiska, bet demogrāfiska krīze. IKP kritiens par 25,5 procentiem pēdējos divos gadus (gandrīz 20 procenti no tiem – tikai pēdējā gada laikā) jau ilgu laiku ir sliktākais divu gadu rādītājs pasaulē. SVF savās optimistiskākajās prognozēs paredz tālāku 4 procentu krituma, kas nozīmē, ka latviešu ekonomiskais krahs pārspēs amerikāņu Lielo Depresiju. Sliktie jaunumi ar to nebeidzas. SVF prognozē, ka 2009. gadā mēs redzēsim pamatkapitāla un finanšu maksājumu bilances kopīgo deficītu 4,2 miljardu eiro apmērā, bet 2010. gadā aptuveni 1,5 miljardi eiro vai 9 procenti no IKP tiks izvesti no valsts. Bez tam Latvijas valdība strauji audzē parādus. No 7,9 procentiem IKP 2007. gadā, atbilstoši prognozēm, Latvijas parāds sasniegs 74 procentus no IKP šogad, un, domājams, stabilizēsies 89 procentu līmenī 2014. gadā, atkal saskaņā ar optimistiskāko SVF scenāriju. Tas atmetīs valsti tālu aiz pieņemama valsts parāda robežām, kādas Māstrihtas līgums nosaka eiro ieviešanai. Tas notiek laikā, ka iestāšanās eirozonā plāni ir Latvijas Centrālas Latvijas Bankas galvenais arguments, kādēļ nepieciešama stingra ekonomija un sāpīgi pasākumi savas valūtas mākslīgai atbalstīšanai. Valūtas atbalstīšana nodedzināja valsts valūtas rezerves, kuras citā gadījumā varētu tikt investētas ekonomikā. Līdz šim neviens rietumos nevaicā, kāpēc Latviju piemeklējis tāds liktenis, kas ir tik raksturīgs Baltijas un pēcpadomju citām valstīm, bet tikai mazliet ekstremālāks. Gandrīz divdesmit gadus atpakaļ, 1991. gadā, šīs valstis aizgāja no PSRS un ieguva brīvību, tādēļ padomju sistēma diez vai var tikt nosaukta par šo ārkārtas problēmu cēloni. Nevar būt vienīgais cēlonis arī vienkārša korupcija, kā sekas vēlīnās padomju valsts sabrukuma periodam. Visas pazīmes liecina, ka galvenais cēlonis ir pastiprinātā, hipertrofētā kleptokrātijas forma, kura ļāva tik bagātīgi iedzīvoties rietumu baņķieriem un investoriem. Rietumu neoliberālisms – lūk kas „finansializēja” (financialized) šīs valstis, sniedzot „draudzīgu palīdzību reformu biznesam”, kā skaļi paziņoja Pasaules banka, Vašingtona un Brisele. Gribētos jau pazemināt korupcijas (bet kam vēl Rietumi var uzticēties?) līmeni, bet nozīmīgs tā samazinājums, iespējams, tikai uzlabotu situāciju līdz Igaunijas līmenim ceļā uz eiroparādu kabalu. Šīs Baltijas kaimiņvalstis gandrīz vienādi cieš no dramatiska bezdarba, izaugsmes tempu pazemināšanās, stāvokļa pasliktināšanās veselības aprūpes un emigrācijas jomā. Viss tas notiek, kontrastējot ar situētajām Skandināviju un Somiju. Džozefs Štiglics, Džeimss Tobins un citi publiskie ekonomisti ir sākuši skaidrot Rietumu sabiedrībai, ka rietumu pārdevēju pēc PSRS sabrukuma ieviestā „finansializācijas” ideoloģija ir kaut kas nepareizs pašos pamatos. Neoliberālā ekonomika, neapšaubāmi, nav tas ceļš, pa kuru gāja Rietumeiropa pēc Otrā pasaules kara. Tas bija eksperiments, kura izmēģinājumu veica „zēni no Čikāgas” Čīlē, draudot ar ieročiem. Latvijā padomdevēji bija no Džordžtaunas, bet ideja bija tieši tā pati – likvidēt eksistējošo valdību un aizstāt to ar „saviem” politiķiem. Pēcpadomju telpā tika īstenots tas pats nežēlīgais eksperiments. Ideja sastāv no tā, lai piešķirtu rietumu bankām, finanšu investoriem un ekonomistiem it kā „brīvos tirgus” („it kā”, tāpēc ka tika izdalīti valsts īpašumi, neapliekot tos ar nodokļiem un piešķirot jaunu jēgu terminam „bezmaksas siers”) un pilnu rīcības brīvību padomju bloka valstu vairākumā, lai radītu ekonomikas „no nulles”. Un kā izrādījās pēc tam, visi modeļi bija līdzīgi viens otram, kā divas ūdens lāses. Ekonomisko padomdevēju vārdi bija dažādi, bet vairākumu no tiem atsūtīja un finansēja Vašingtona, Pasaules banka un Eiropas Savienība. Un tā kā notiekošā sponsori bija Rietumu finanšu institūti, tad diez vai vajag brīnīties par to, ka tie atnāca ar modeļiem, kuri strādā to personīgo finanšu interešu labā. Tā bija situācija, ar kuru neviena demokrātiska Rietumu valdība nav saskārusies visas savas vēstures gaitā. Valsts uzņēmumi tika nodoti pilnvarotajiem, kuriem bija pienākums ātri izpārdot tos rietumu investoriem un vietējiem oligarhiem, kuru pienākums savukārt bija pārvietot savu naudu uz „rietumu paradīzes” drošajiem ofšoriem. Visa beigās vietējās nodokļu sistēmas tika veidotas tā, lai izvestu rietumu banku finanšu divus galvenos avotus – nekustamo īpašumu un monopolu uz dabisko infrastruktūru – no aplikšanas ar vietējiem nodokļiem. Tas ļāva izmaksāt no nekustamā īpašuma un monopolu cenām saņemto naudu rietumu bankām kā procentus, nevis izmantot tos par iekšējo nodokļu bāzi, lai atjaunotu šo valstu ekonomikas. Padomju Savienībā praktiski nebija komercbanku. Tā vietā, lai palīdzētu šīm valstīm radīt vietējās bankas, Rietumeiropa uzticēja savām bankām atrast līdzekļus un kreditēt šīs valstis, nominējot procentus eiro un citās cietajās valūtas. Tādējādi tika pārkāpta galvenā finansēšanas aksioma: nekad nenominēt savus parādus cietā valūtā, ja jūsu ienākumi tiek saņemti „mīkstākā” naudā. Bet tāpat kā gadījumā ar Islandi, Eiropa solīja šīm valstīm palīdzēt iestāties Eirozonā ar salīdzinoši labiem nosacījumiem. „Reformas” sastāvēja no tā, lai iemācītu pārnest nodokļu slodzi no biznesa un nekustamā īpašuma (galvenajiem banku klientiem) uz strādājošajiem. Un ne tikai fiksētā ienākuma nodokļa veidā, bet arī fiksēta „sociālā” nodokļa izskatā, lai katrs maksātu par sociālo nodrošinājumu un veselības aprūpi vēršoties pēc pakalpojuma, nevis saņemtu finansējumu no kopīgā budžeta uz nodokļu paaugstināšanas rēķina. Atšķirībā no Rietumiem tur netika ieviesti nekādi būtiski nodokļi par personīgo īpašumu. Tas spieda valdības aplikt ar nodokli darbu un rūpniecību. Atšķirībā no Rietumiem nebija arī progresīvā nodokļa uz bagātību. Vairākumā gadījumu Latvijā nodoklis par darbu bija ekvivalents 59 procentiem no flat tax. (Amerikāņu Kongresa komiteju vadītāji un viņu lobisti var tikai sapņot par šādiem nodokļiem uz darbu, šādu „bezmaksas sieru” savam galvenajam finansēšanas avotam!) Šajā situācijā eiropiešiem nebija ko baidīties no valstīm, kuras paliek par tax free zonām, kur gandrīz nav nodokļa par īpašumu, kur darbs ir apgrūtināts ar nodokļiem, ir zema mājokļa vērtība un zema parādu nasta. Šīs valstis tika saindētas no paša sākuma. Tieši tas padara tās tik „brīvā tirgus” un „biznesam draudzīgas” no šodienas rietumu ekonomikas ortodoksu redzes viedokļa. Esot bez pilnvarām aplikt ar nodokli nekustamo īpašumu un citus īpašumus vai pat ieviest progresīvo nodokli par bagātību, valdības bija spiestas uzkraut visu nodokļu slogu darbam un rūpniecībai. Labumu „difundēšanas no augšas uz leju” (apgalvojums, ka tas, kas ir izdevīgs lieluzņēmējiem, ir izdevīgs arī mazajiem uzņēmumiem un patērētajiem – A.S.) filozofija krasi pacēla darba un kapitāla vērtību, padarot neoliberalizēto ekonomiku rūpniecību un lauksaimniecību par tik dārgām, ka tās kļuva nekonkurētspējīgas, salīdzinot ar „veco Eiropu”. Būtībā, pēcpadomju ekonomikas tika pārvērstas par eksporta zonām vecās Eiropas rūpniecībai un bankām. 21.02.2010. 19:20 (turpinājums) Rietumeiropa izstrādāja aizsardzību savai rūpniecībai un strādājošajiem, pārliekot uz citiem zemes nomas un citu ienākumu izmaksas, kurām nav tieša sakara ar nepieciešamiem ražošanas izdevumiem. Pēcpadomju ekonomikas „atbrīvoja” no nodokļiem šos ienākumus, kas tika paredzēti izmaksai rietumeiropas bankām. Šīs valstis, kurām 1991. gadā nebija parādu, pēc tam tika pārslogotas ar parādsaistībām, kuras nav nominētas to personīgajās naudas vienībās, bet cietā valūtā. by Prof Michael Hudson and Prof. Jeffrey Sommers Tulkojuma I daļa: "Global Research": Latvijas neoliberālais vājprāts (Latvia’s Neoliberal Madness) Tulkojums, I daļa >>> Rietumu banku kredīti netika izmantoti ieguldījumu palielināšanai pamatkapitālā, valsts investīcijās un dzīves līmeņa paaugstināšanai. Šo kredītu lielāko daļa nodrošināja ar esošajiem aktīviem, kas bija mantoti no padomju perioda. Nekustamā īpašuma būvniecības tempi tiešām strauji pieauga, bet tā lielākā daļa pašlaik kļuvusi par mazvērtīgu kapitālu. Un tagad rietumu bankas pieprasa, lai Latvija un Baltijas valstis maksātu rēķinus, vēl lielākā pakāpē ieviešot jaunas neoliberālās „reformas”, kuras draud izspiest uz ārvalstīm vēl vairāk darbaroku, jo Baltijas ekonomikas saspiedīsies, bet nabadzība pieaugs. Tamlīdzīga situācija – valdošā kleptokrātija augšā un parādos esošs darbaspēks (vāji vai pavisam neorganizēts no arodbiedrību puses) – tad arī ir izslavētais „biznesam draudzīgais” modelis, kurš ir jāatdarina pārējai pasaulei. Pēcpadomju ekonomikas acīmredzami ir „vāji attīstītas”, ar bezcerīgi augstu ražošanas vērtību un kopumā nav spējīgas konkurēt, pat pie vienādiem pārējiem nosacījumiem, ar saviem rietumu kaimiņiem. Rezultātā šķiet, ka šis ekonomisks eksperiments ir sajucis prātā un pārvērties par antiutopiju, kuras upuri pašlaik tiek vainoti pilnīgi visā. Neoliberālā labumu „difundēšanas no augšas uz leju” ideoloģija (izskatās, ka tā tiek gatavota izmantošanai Eiropā un Ziemeļamerikā tikpat optimistiskas retorikas pavadībā) izrādījās ekonomiski tik postoša, ka to var salīdzināt tikai ar militāru okupāciju. Tā kā mums laiks sākt uztraukties par to, ka Baltijas valstis var izrādīties tikai ģenerālmēģinājums un mēs drīz redzēsim visu to pašu Savienotajās Valstīs. Vārda „reforma” nozīme pašlaik iegūst negatīvu nokrāsu Baltijā, kā tas jau ir noticis Krievijā. Reforma tagad nozīmē atgriešanos pie feodālas atkarības. Bet ja agrāk zviedru un vācu feodāļi valdīja, izmantojot savas īpašuma tiesības uz Latvijas mājām un zemi, tad tagad tie kontrolē Baltiju uz savu hipotekāro valūtu kredītu rēķina, pateicoties nekustumā īpašuma ķīlai. Parādu slogs ir aizstājis tiešo dzimtbūšanu. Nekustamā īpašuma ķīlu vērtība ievērojami pārsniedz tā faktiskās tirgus cenas, kuras pērngad ir kritušās par 50-70 procentiem (atkarībā no mājokļa veida), un daudzkārt pārsniedz latviešu mājīpašnieku iespējas maksāt parādus. Valūtas parādu apjomi ir daudz lielāki, nekā šīs valstis var iegūt no savas ražošanas un rūpniecības un lauksaimniecības produktu eksporta uz Eiropu (kura diez vai gribēs pieņemt šo importu) vai citiem pasaules reģioniem, kur demokrātiskās valdības ir uzņēmušās saistības aizsargāt savas darba vietas, nevis atbrīvoties no tām un pakļaut savas valstis stingras ekonomijas bezprecedenta programmām „brīvā tirgus” vārdā. Kopš tā laika, kad plašākai sabiedrībai tika prezentētas jaunās neoliberālās kārtības vērtības, ir pāgājušas vairākas desmitgades bet to sekas jau ir kļuvušas par katastrofu, ja ne par noziegumu pret cilvēci. Ekonomiskās izaugsmes nav. Pēcpadomju aktīvi tika vienkārši apgrūtināti ar parādiem. Vajag atzīmēt, ka Rietumeiropa pēc Otrā Pasaules kara attīstījās pavisam citādi, tāpat arī Ķīna, ja runājam par laikmetiem. Visas šīs valstis gāja pa klasisko ceļu: aizsargāja nacionālo rūpniecību, ieguldīja valsts naudu infrastruktūrā, izmantoja progresīvu nodokļu aplikšanu, finansēja veselības aprūpi un darba aizsardzību, juridiski aizliedza insaida tirdznieciskās operācijas un sabiedriskā īpašuma izvazāšanu, t.i. darīja visu, ko brīva tirgus neoliberālā ideoloģija nodod anatēmai. Runa ir par pasaules ekonomiskās kārtības pamatpieņēmumiem. Ekonomiskās politikas un teorijas tagadējas krīzes pamatā ir visi aizmirstie izejas nosacījumi un klasiskās politekonomikas pamatjēdzieni. Džordžs Soross, profesors Štiglics un citi runā par globālo ekonomiku, kā par kazino (spēlējot kurā, Soross, neapšaubāmi, kļuva bagāts), kurā finansēm nav nekāda sakara ar materiālo labumu radīšanas procesu. Finanšu sektors uzstāda pārmērīgas, pat neciešamas prasības preču un pakalpojumu reālajai ekonomikai. Klasisko ekonomistu satraukumu izsauca īpaši priviliģēto rantjē un privātīpašnieku pastāvēšana, kuru ienākumi faktiski noveda pie nodokļu slodzes uz ekonomiku, šajā gadījumā papildus parāda ģenerēšanas ceļā. Klasiskie ekonomisti atzina par nepieciešamu pakļaut finanšu sfēru reālā ekonomikas sektora prasībām. Tā bija filozofija, pēc kuras vadījās ASV banku regulējuma pieņemšanas procesā 30. gados, bet Rietumeiropa un Japāna – 50.-70.gados kapitālieguldījumu ražošanā stimulēšanai. Nepārbaudot finanšu sektora spēju savaldīties biržu spēlēs, 80. gados Savienotās Valstis atcēla regulēšanu. 25 gados, no 1982. līdz 2007., finanšu sektora peļņas daļa kopīgajā ASV peļņā pēc nodokļu nomaksas pieauga no mazliet mazāk par 5 procentiem līdz bezprecedenta 41 procentam. Faktiski, šī „spēle ar nulles summu” bija „papildnodoklis” ekonomikai. Līdzās finanšu restrukturizācijai viens no galvenajiem rīkiem klasisko instrumentu salikumā ir nodokļu politika. Tās mērķis – atbalstīt darbu un materiālo labumu radīšanu, kā arī vākt „bezmaksas sieru”, kuru rada „ārējās” sociālās ekonomikas, izmantojot tās par dabisku objektu aplikšanai ar nodokļiem. Šādai nodokļu politikai piemīt labā īpašība pazemināt slodzi uz ienākumiem no ražošanas darbībām (darba alga un peļņa). Zemes tiek uzskatītas par dabas dāvanu, kas nesatur ražošanas izmaksas (un, tātad, pašizmaksu). Bet tā vietā, lai padarītu tās par dabisko nodokļu bāzi, valdības atļāva bankām apgrūtināt tās ar parādiem, pārveidojot nomas maksas pieaugumu par avotu procentu apmaksai. Par rezultātu (klasiskā terminoloģijā) kļuva naudas nodoklis sabiedrībai (ienākums, kurš sabiedrībai ir jāsavāc un jāinvestē ekonomiskajā un sociālajā infrastruktūrā, lai padarītu sevi bagātāku). Alternatīva būtu aplikšana ar zemes un rūpnieciskā kapitāla nodokli. Un to, no kā atteicās nodokļu inspektori, pašlaik savāc bankas augušās cenas par zemes gabaliem formā – cenas, par kuru pircēji maksā procentus kā par ķīlu. Atrodoties klasiskās ekonomikas ietvaros, varēja paredzēt Latvijas problēmas. Ierobežojumu neesamība finanšu sfērā, monopols uz cenu veidošanos un protekcionistiski regulēšanas pasākumi rūpniecībā, kā arī sabiedriskā īpašuma privatizācija, „iekasēšanas ekonomikas” radīšana un nodokļu politika, kura noved pie strādajošo un pat rūpnieciska kapitāla izputēšanas, bet stimulē spekulantus. Tieši tādēļ Latvija nav pat redzējusi ekonomisko attīstību. Bija sasniegta tikai (skaļu Rietumu aplausu pavadībā) gatavība taisīt milzīgus parādus sava ekonomiskā posta dotēšanai. Latvijā ir pārāk maz rūpniecības, pārāk maz mūsdienīgas lauksaimniecības, bet privātie parādi sastāda vairāk nekā 9 miljardus latu. Un šis parāds draud pārvietoties uz valsts bilanci, kā tas notika ASV banku glābšanas laikā. Ja vien šā parāda atgriešanu varēja atlikt līdz brīdim, kad Latvijas ekonomika pietiekami attīstīsies, tas būtu pieņemami. Bet līdzekļi tika izmantoti galvenokārt neproduktīvi, ceļot zemes un greznu patēriņa preču cenas, nogremdējot Latviju līdz stāvoklim, kas ir tuvs dzimtbūtnieciskai atkarībai. Kā teiktu Sāra Peilina: "hopey-change thing" (2008. gada vēlēšanu lozungs:”cerības un pārmaiņas" – A.S.). Latvijas banka uzskata, ka krīzes zemākais punkts ir sasniegts! Eksports visbeidzot sāk pieaugt, bet ekonomika arvien atrodas izmisušā stāvoklī. Ja tagadējās tendences saglabāsies, tad nepaliks latviešu, kuri varēs pieredzēt ekonomisko atdzimšanu. Bezdarbs tāpat kā agrāk ir vairāk nekā 22 procenti. Desmitiem tūkstoši cilvēku pamet valsti un vēl desmitiem tūkstoši pieņēm lēmumu nelaist pasaulē bērnus. Tā ir dabiska reakcija uz valsts pārslogošanu ar miljardiem latu valsts un privāto parādu. Latvija pašlaik ir ļoti tāla no tuvināšanās rietumu labklājības līmenim trajektorijas, un nav nekādas iziejas no tagadējās regresīvas nodokļu politikas un antidarbaspēka, antiindustriālā un antilauksaimnieciskā neoliberālisma, ko piespiedu kārtā Brisele ir uzspiedusi Latvijas Centrālajai Bankai kā glābiņa nosacījumu, lai tā varētu norēķināties ar zviedru bankām, kuras izsniedza šādus neproduktīvus un parazitārus kredītus. Alberts Einšteins teica, ka „neprāts – tas ir darīt vienu un to pašu atkal un atkal un gaidīt pavisam citus rezultātus”. Latvija seko „prorietumnieciskajam” Vašingtonas konsensusam, kurš ir pašiznīcinošs, antivaldības, antidarbaspēka, antirūpniecisks, antilauksaimniecisks, jau gandrīz 20 gadus, bet rezultāts ir arvien sliktāks un sliktāks. Šodienas uzdevums – pārcelt Latvijas ekonomiku no neoliberālajām sliedēm uz neozemnieciskajām. Var paredzēt, ka izvēlētais ceļš atbildīs 19. gadsimtā klasisko ekonomistu iezīmētajam, pēc kuru darbiem vadījās šodien plaukstošās Rietumu un Austrumāzijas valstis. Bet viņš prasīs ekonomiskas filozofijas nomaiņu, vēl jo vairāk, viņš pieprasīs valdības nomaiņu. Jautājums ir, kā uz to reaģēs Rietumi. Vai atzīs savas kļūdas? Vai līdz pēdējam noliegs savu vainu un tākāk? Simptomi nav daudzsološi. Rietumi runā, ka strādājošie tikuši izputināti nepietiekami, rūpniecība vēl ir nepietiekami izpostīta, bet pacienta ekonomika vēl nav nodevusi pietiekami daudz asiņu. Ja Vašingtona un Brisele tā izrīkojas tā ar Baltijas valstīm, iedomājieties, ko tās grasās darīt ar saviem iedzīvotājiem!"> Tulkojis Andis Sedlenieks, oriģinālais teksts šeit: http://www.globalresearch.ca/index.php?context=va&aid=17627
Reply:
	From: Sviesta Ciba user Username: Password: Log in?  Anonymous Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem): Subject: No HTML allowed in subject   Don't auto-format: Message: