kad kaut kas beidzas, ir loģiski, ka kaut kas jauns sākas. bet ko darīt, ja negribas vairs ne vaeco, ne jauno, tikai būt sev pašai. dzīvot tīri egoistisku dzīvīti - tikai sev vienai. ne ar vienu nerēķināties, nevienam neatskaitīties. jo tikko tavā dzīvē ienāk kāds jauns cilvēks, viņš atkal jau steidzas ieņemt kundziņa vietu. būt noteicējs un komandieris pār tavu dzīvi. un tad uzkrājas īgnums, ko grūti noslēpt. un tad gribas vienkārši apcirsties uz papēža, iet tālāk, uzspļaut uz kaut kādām viņa jūtām un vienkārši pateikt: "tas, ka tev ir jūtas pret mani, nav mana problēma, bet tikai un vienīgi tava!" bet tā taču nedrīkst, saka mana verdzīgā sirds un konfliktē ar manu būtību..

bet kas pažēlos reiz tos, kas viens otru nesastapa...