monologs
Oct. 13th, 2010 | 02:04 am
Tātad... jau 1,5h vārtos pa gultu. Tikko izpīpētas cigaretes garša vēl mutē... Un ko labu esmu izdomājusi? Absolūti neko! Tik kārtējo reizi mēģinu visu atcerēties, bet nekā... Atceros visu citu... pilnīgi jūtu elpu... dzirdu balsi... un beigās savas mokas!
Varbūt vajadzētu kkā sevi atslēgt no visa? Vnk savākt mantas un aizbraukt prom. Jā.... tur nu es mānu sevi... kur es dotos? ko darītu? Nonāktu sev svešā vietā... un? es pat nespēju sevi aizstāvēt... vai spēšu kur citur idzīvot? un man teica, ka esmu spējīga uz visu... muļķības!
pēc 4,5h jābūt ir augšā un dzīvai.... un? visu dienu krāmēšos ar skaitļiem... būšu sagurusi, bet nedomāšu. vai tieši otrādi: domāšu un atkal sevi mocīšu. un cik ilgi? Laikam tik ilgi, kamēr pašai nāks vēmiens un būšu spiesta apskauties ar misteru podu un sevi žēlot: vai vai vai cik man ir slikti. Vai vēl labāk: piedzeršos. zāles? phe... tieši vairāk apreibšu un pēc tam atkal neko neatcerēšos. ārsta teiktais? nu moins! tur man jau ir sava filozofija. Vai atkal: ir jēga? ok... pieņemu: es piedzeros, nākamā dienā atkal skaitļi. jutīšos draņķīgi un man uzdos standarta jautājumus: kas ar Tevi? Tu neizskaties labi... es kko pateikšu pretī. novilkšu līdz vakaram un tad... tad neko neizdarīšu un iešu gulēt. nākamais rīts iesāksies ar kārtējo ceļu un turpināsies diena ar skaitļiem. NICE! opā! jau 6diena... ko es darīšu 6dien... ok... patēlošu tupu standarta sievieti un bradāšu caur veikaliem: lupatas tač vajag. kādu satikšu, ar kādu parunāšu, kādu dzirdēšu. mājas, dators un gulta. 7diena beidzot būs normāla. es sitīšos nost aiz garlaicības un tā, ka neko nebūšu izdarījusi, bet es neko tā arī nedarīšu! pirms gulētiešanas nozvērēsos, ka jaunā nedēļa būs jauns sākums. Tik kam?
Kāpēc mēs sevi mānam? Iedomājamies, ka kkas mainīs mūsu dzīvi. Kaut gan patiesībā ir tā: notikumi kaut ko pamaina, bet mūsu būtība paliek nemainīga. Meloju: mainamies... jo domājam. Kļūda... atvainojos sev.
Kā man piedūra filmā dzirdētais teksts: mīlestība padara vāju. Tā arī ir! Es tam absolūti piekrītu. Man laikam ir bijusi rūūūgta pieredze... ka tā saku, bet tā ir. Tas ir fakts un to nevar izmainīt. Nu ja nu kādreiz kas mainīsies... ha! šaubos. tagad šaubos.
Man vajag atkal savu mūzu.... citādi noslīgstu savā prāta ārprātā. Jau nākamās cigaretes garša mutē... Jūtos kā tais laikos, kad sievietes sāka atklāti smēķēt un tas bija viens no viņu neatkarības simboliem. Mans laikam arī. Bet tas ir patīkami sēdēt nakts gaismā, vienā halātā uz palodzes [pārvarot bailes no augstuma] un uzsmēķēt to cigareti un skatīties kā tie dūmi ceļas uz augšu, kā plūst pa gaisa straumi nezināmā virzienā un izgaist... nekad vairs neatgriežas... Mūza... tā ir vajadzīga. tā paceļ un man rodas kkas labs. vismaz man tā šķiet. Dalīties ar kādu savā... nu nezinu. neesmu tik pārliecināta par sevi. Izņemot tos gadījumus, kad sarauju visu līdz pēdējam: jums pienākusi vēstule! mūza mirst priekš manis. tā uzzin visu ko esmu skricelējusi uz papīra. tā saņem vienīgo eksemplāru. man nepaliek nekā... jo mūza ir mirusi. Vai piekopt to taktiku ko izlasīju vienā labā stāstā: mūza atnāk pie manis un es viņu nogalinu un tas padara manu darbu par dzīvu... NĒ! es neesmu ļauna. vai esmu? hmz... par to laikam vajadzētu padomāt.
Es varu šonakt laikam runāt cik tīk. Vai kāds dzird? pat skaļi runājot cilvēki nedzird. tik uztver skaņas. tad esi nesaprasts. kaut gan paši sūdzas, ka nesaprot citi viņus... un kad patiesi centies saprast un kkā līdzēt, tad sabīstas, ieraujas un pazūd. Hei... visi cilvēki ir vienādi: viņi visi, pie sev nesaprastā, iznīcina to un pazūd. vēl viena laba doma ir attīstīta.
Izdomāju: es pate būšu sava mūza. dzīvošu un miršu pate priekš sevis. Es necietīšu klusu. priekš kam klusēt? un ko vari zaudēt? ja zaudē, tad tam jau bija lemts zust. atkal cigarete zobos... es daudz smēķēju...
Varbūt vajadzētu kkā sevi atslēgt no visa? Vnk savākt mantas un aizbraukt prom. Jā.... tur nu es mānu sevi... kur es dotos? ko darītu? Nonāktu sev svešā vietā... un? es pat nespēju sevi aizstāvēt... vai spēšu kur citur idzīvot? un man teica, ka esmu spējīga uz visu... muļķības!
pēc 4,5h jābūt ir augšā un dzīvai.... un? visu dienu krāmēšos ar skaitļiem... būšu sagurusi, bet nedomāšu. vai tieši otrādi: domāšu un atkal sevi mocīšu. un cik ilgi? Laikam tik ilgi, kamēr pašai nāks vēmiens un būšu spiesta apskauties ar misteru podu un sevi žēlot: vai vai vai cik man ir slikti. Vai vēl labāk: piedzeršos. zāles? phe... tieši vairāk apreibšu un pēc tam atkal neko neatcerēšos. ārsta teiktais? nu moins! tur man jau ir sava filozofija. Vai atkal: ir jēga? ok... pieņemu: es piedzeros, nākamā dienā atkal skaitļi. jutīšos draņķīgi un man uzdos standarta jautājumus: kas ar Tevi? Tu neizskaties labi... es kko pateikšu pretī. novilkšu līdz vakaram un tad... tad neko neizdarīšu un iešu gulēt. nākamais rīts iesāksies ar kārtējo ceļu un turpināsies diena ar skaitļiem. NICE! opā! jau 6diena... ko es darīšu 6dien... ok... patēlošu tupu standarta sievieti un bradāšu caur veikaliem: lupatas tač vajag. kādu satikšu, ar kādu parunāšu, kādu dzirdēšu. mājas, dators un gulta. 7diena beidzot būs normāla. es sitīšos nost aiz garlaicības un tā, ka neko nebūšu izdarījusi, bet es neko tā arī nedarīšu! pirms gulētiešanas nozvērēsos, ka jaunā nedēļa būs jauns sākums. Tik kam?
Kāpēc mēs sevi mānam? Iedomājamies, ka kkas mainīs mūsu dzīvi. Kaut gan patiesībā ir tā: notikumi kaut ko pamaina, bet mūsu būtība paliek nemainīga. Meloju: mainamies... jo domājam. Kļūda... atvainojos sev.
Kā man piedūra filmā dzirdētais teksts: mīlestība padara vāju. Tā arī ir! Es tam absolūti piekrītu. Man laikam ir bijusi rūūūgta pieredze... ka tā saku, bet tā ir. Tas ir fakts un to nevar izmainīt. Nu ja nu kādreiz kas mainīsies... ha! šaubos. tagad šaubos.
Man vajag atkal savu mūzu.... citādi noslīgstu savā prāta ārprātā. Jau nākamās cigaretes garša mutē... Jūtos kā tais laikos, kad sievietes sāka atklāti smēķēt un tas bija viens no viņu neatkarības simboliem. Mans laikam arī. Bet tas ir patīkami sēdēt nakts gaismā, vienā halātā uz palodzes [pārvarot bailes no augstuma] un uzsmēķēt to cigareti un skatīties kā tie dūmi ceļas uz augšu, kā plūst pa gaisa straumi nezināmā virzienā un izgaist... nekad vairs neatgriežas... Mūza... tā ir vajadzīga. tā paceļ un man rodas kkas labs. vismaz man tā šķiet. Dalīties ar kādu savā... nu nezinu. neesmu tik pārliecināta par sevi. Izņemot tos gadījumus, kad sarauju visu līdz pēdējam: jums pienākusi vēstule! mūza mirst priekš manis. tā uzzin visu ko esmu skricelējusi uz papīra. tā saņem vienīgo eksemplāru. man nepaliek nekā... jo mūza ir mirusi. Vai piekopt to taktiku ko izlasīju vienā labā stāstā: mūza atnāk pie manis un es viņu nogalinu un tas padara manu darbu par dzīvu... NĒ! es neesmu ļauna. vai esmu? hmz... par to laikam vajadzētu padomāt.
Es varu šonakt laikam runāt cik tīk. Vai kāds dzird? pat skaļi runājot cilvēki nedzird. tik uztver skaņas. tad esi nesaprasts. kaut gan paši sūdzas, ka nesaprot citi viņus... un kad patiesi centies saprast un kkā līdzēt, tad sabīstas, ieraujas un pazūd. Hei... visi cilvēki ir vienādi: viņi visi, pie sev nesaprastā, iznīcina to un pazūd. vēl viena laba doma ir attīstīta.
Izdomāju: es pate būšu sava mūza. dzīvošu un miršu pate priekš sevis. Es necietīšu klusu. priekš kam klusēt? un ko vari zaudēt? ja zaudē, tad tam jau bija lemts zust. atkal cigarete zobos... es daudz smēķēju...