Nezinu. Vispirms bija kaudze organizatoriskas dabas skriešanu, birokrātijas granīts utt. Pēc tam, tiklīdz varēju, ierakos līdz acīm darbā. Nebija kad ļauties savām emocijām un sērot vai norauties. Visas jūtas un sajūtas apraktas aiz dažādām maskām. Kamēr nebūs brīvdienu un nepalikšu viens, tikmēr arī nenoraušos.

Pastāsti, labāk, kā iet tev?