"Naids. Tas bija kaut kas tikpat taustāms kā sienas, klavieres, medmāsas, un
šķita, ka viņa pat spētu pieskarties šai graujošajai enerģijai, kas lauzās laukā
no pašas ķermeņa. Viņa ļāva šai sajūtai izplesties, nelikdamās ne zinis, vai tas
ir labi vai slikti, - līdz kaklam viņai bija nemitīgā paškontrole, maskas,
atbilstoša uzvedība; tagad Veronika vēlējās atlikušās divas vai trīs dienas
pavadīt cik vien iespējams nepiemēroti."

/Koelju. "Veronika grib mirt"/