klusums... atkal... un atkal es nezinu vai tas kā pirms tam uz mēnesi vai uz forever and ever...
Kurš pie velna man lika mēģināt spēlēt spēles, kuras es nemāku spēlēt... Bet es gribētu... iemācīties būt trulākai un nepieķerties, vai vismaz pieņemt tādu būšanu par normālu...
Tagad es vienkārši sēdēšu un gaidīšu, solīšu sev, ka viss, bet kad viņš pasvilps es atkal priecīga skriešu pie viņa... Tizlā kuce...
Nu ko lai es daru, es tiesām sajukšu prātā, vai nozāļošos vai vēl ko...?