"Viņa atnesa pudeli, glāzi un nolika uz grīdas starp puķēm.
-Es zinu, ka tu mani nemīli, - viņa teica.
-Tad tu zini vairāk nekā es.
Viņa spēji pacēla acis uz Raviku.
-Tu mani mīlēsi.
-Labi. Uz to iedzersim.
-Pagaidi.
Viņa piepildija glāzīti un izdzēra. Tad pielēja no jauna un pasniedza viņam. Raviks paņēma un brīdi paturēja rokā. Tas viss nav taisnība, viņš domāja. Pusē sapnis vīstošajā naktī. Tumsā izteikti vārdi- vai tie var būt patiesi? Īstajiem vārdiem nepieciešama spoža gaisma.
-No kurienes tu to visus zini?
-Tapēc, ka es tevi mīlu."


"-Nevajag atkal sākt no gala. Tas ir tikpat kā astaiga krinolīna svārkos un parūku galvā. Mēs esam kopā- uz ilgāku vai īsāku laiku- kas to lai zina? Mēs esam kopā un ar to pietiek. Kam mums visādas ceremonijas?"



"-Kapēc tu pretojies?- jautāja Žoanna.
-ko tu teici?
-Kapēc tu pretojies?- viņa atkārtoja.
-Es nepretojos... kam lai es pretotos
-Nezinu. Kautkas tevī ir cieši noslēgts, neko un nevienu tu nelaid tur klāt.
-Nāc, - sacija Raviks.- iedod man vēl iedzert.
-Es esmu laimīga un gribētu, lai arī tu būtu."