Patīk, kad priekšnieces nav... Rīt nākšu darbā tikai 12:00... Šorīt aizgulējos

Šodien darbā izkoķetējos uz vella paraušanu...
Meitenes par mani smejas, viņām viss kas pēc 30mit ir way toooo old... Es smeju pretī un saku, ka ar vīriešiem kā ār vīnu " jo vecāks, jo labāks" un vispār tā jautrāk strādāt.

Vispār es neesmu laba vadītāja, es viņam dodu pārak daudz vaļas un neko nesaku, ka zirgojas darba laikā...

1.dien no rīta agrais brīvdienu rīts, 08:00 jābūt uz svītras un fiksi fiksi jāpadara tas kam rīt nepietiks laika... Vispār es drošvien pēc rītvakara būšu diezgan neadekvāta, saņurcīta... vienalga...

Palēnām sāk mākties virsū prebirthday deprešons... 3dienas un būšu veca un vecmeita ar trusi... šausmīgi...

"Vai es dzīvoju brīvi? Laikam jau nē. Brīžiem es sev atgādinu jūras dibenā nosprāgušu pleksti, kuru zemūdens straumes vazā pa smiltīm- šurpu turpu, šurpu turpu. Dažreiz es saņemos un šaujos debesīskā apmaldījusies astes zvaigzne, pavisam aizmirstot to, ka kritiens no augstuma sāp daudz vairāk nekā vienkārša izvelšanās no gultas. Brr, te nu es atkal nonāku pretrunās: vissāpīgakais tomēr ir kritiens tieši no gultas- tad, ja kāds mani no turienes izsper. Šīs pretrunas mani vienreiz nobeigs- tik maz es saprotu sevi."
"Mani nekad nav apmierinajuši ar karotīti mutē ieliktie padomi- kamēr nebūšu ar seju iebraukusi zupas sķīvī un aizrijusies ar kādu klimpu, mierā nelikšos."

/ Dace Rukšāne " Beatrises gultas stāsti"/