Gribu uz Zvārdes poligonu... Gribu gribu gribu... Vai uz to otru vietu, nu kāviņsauc... Aizmirsu

"Īsti neapzinoties, ko daru, es nometos viņam blakus uz ceļiem un apskāvu. Tā mēs palikām, apskāvušies tajā krēslā, kamēr mūs pārsteidza rītausma. Es vairs nezinu, kurš kuru pirmais noskūpstīja, ne arī to, vai tas ir svarīgi. Zinu, ka atradu viņa lūpas un ļāvu sevi glāstīt, un neapzināti raudāju, kaut nezināju kāpēc. Tajā rītā un visos turpmākajos to divu nedēļu laikā, ko pavadīju kopā ar Hulianu, mēs mīlējāmies uz grīdas, vienmēr klusumā. Vēlāk, kad sēdējām kādā kafejnīcā vai pastaigājāmies pa ielām, es skatījos viņam acīs un zināju pat bez jušanas, ka viņš joprojām mīl Penelopi. Atceros, ka tajās dienās es iemācījos ienīst to septiņpadsmit gadīgo meiteni, kuru nekad nebiju pazinusi un kuru sāku redzēt sapņos. Es izgudroju tūkstoš un vienu ieganstu, lai telegrafētu Kabestaņam un pagarinātu savu uzturēšanos. Mani vairs neuztrauca ne darba zaudēšana, ne arī pelēkā eksistence, ko biju atstājusi Barselonā. Daudzreiz esmu sev jautājusi, vai ierados Parīzē ar tik tukšu dzīvi, ka iekritu Huliana skavās tāpat kā Irēnes Marso meičas, kas ubagoja mīlestību ar sakostiem zobiem. Es tikai zinu, ka tās divas nedēļas, ko pavadīju ar Hulianu, bija vienīgais mirklis manā dzīvē, kad es beidzot jutu, ka esmu pati; kad sapratu ar to absurdo skaidrību, kas piemīt neizskaidrojamām lietām, ka nekad nespētu mīlēt nevienu citu vīrieti tā, kā mīlu Hulianu, kaut arī mēģinātu to visu atlikušo mūžu."

Tikko aizšķīru pēdējo lapu "Vēja ēnai"... Brīnišķīga grāmata... Gan smējos, gan rūgti raudāju...

"Jauns vīrietis, kam matos jau dažas sirmas šķipsnas, iet pa Barselonas ielām, kurām pāri klājas pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lej pār Santamonikas Rambulu kausētu varu.
Viņš ved pie rokas puiku, kam ir apmēram desmit gadu un kura acis mirdz noslēpuma gaidās, jo viņš rītausmā ir devis tēvam zvērestu- Aizmirsto grāmatu kapsētas zvērestu.... Drīz vien abi miglainie stāvi, tēvs un dēls, iejūk Ramblas cilvēku pūlī un viņu soļi uz mūžīgiem laikiem pazūd vēja ēnā."

Paldies Gorgonai :)

Ar opi šodien no visām pusēm apspriedām monogāmijas jautājumu, pie skaidrības nenonācu, bet viņš varbūt mazliet uzmeta lūpu, jo sacīju, ka viņa dzimtas vīriešiem maucība laikam ir gēnos... Nevajadzēja...

Mātei jauna aizrušanās- audzē pū (pou) ...