Pārāk sen nav raudāts, jūtu, ka šodien slūžas nāks vaļā. Varbūt, ka tā vajag ar... Nedrīkst tik ilgi būt stiprai. Es neesmu, es esmu vāja, vainīga un muļķe.

Saskatijos Viņa bildes, atcerējos... Acis, deguns, lūpas, rokas, skaņa... Bļaģ ar ārā... BĻAĢ :'(

Darbā vakar iedalīja jauno, "skaties acīs, kad runā ar mani", pusformu. Izskatoties ļoti lielas. Tas gan tikai līdz jaunajai kolekcijai. Prasiju, lai būtu arī svārki un kleitas, jo es tā gribu...

Viņš ir briesmonis, nelietis un vēl un vēl...
Es jau biju samierinājusies, ka viss, ka man tikai jāizsāp un viss, ka viņš tur sev visu ir sakārtojis, vai nē, bet ka "mums" nekā vairs nav... Un tad viņš atkal uzplēš tikko, knapi aizdziedētās rētas un paziņo, ka viņam manis pietrūkst... Nu kapēc... Un vēl- nu kā tā var būt, ka ja ļoti pietrūkst, ka nevari nekā atrast laiku??? Tad jau laikam nemaz tik ļoti nepietrūkst... Vienkārši kaitina... draņķis...

Varētu kau ko sasist...

Māris Grigalis: Tu esi latvietis?
kaut kāds puikiņš: Nē..
Māris: a no kurienes tad Tu esi?
puika: No mājām