Pilsētā šodien smird un sutīgs...
Turu kājas augstā ūdenī, skatos Pludmli un ēdu kūkas....
Kaut kā jokini ar tiem Karamazoviem, nepatīk, bet lasu, jo gribas zinaāt kas būs tālāk... lasu pa diagonāli...laikam...

Jaunā meitene ir tik... ja man galvā putni, tad viņai pelikāni- viņai no rīta pateica tīrīt apavus un viņa sāka berzt savu kurpju zoles... komoon...


Varētu iedzet, gribētos pat, bet vienai stulbi...

Vai varu tev pie kājām likt
Es savu klusēšanu
Kā norimušu zvanu?
Pats gribu tālu projām tikt:
Es visu lūpās manu
Vien īgnu smīnēšanu.

Kur miglas elpā lauki gaist,
Viens iešu es bez stājas.
Grib ceļu manas kājas
Kā suni sev pa priekšu laist,
Līdz atrastas būs mājas,
Kur klusums pāri klājas.

Tur palikšu es sevī viens
Līdz galam visu mūžu.
Kad mieru reiz sev gūšu,
Kā trakā svelmē kaltis siens
Tik tīrs un viegls būšu,
Pilns smaržu un pilns žūžu.