viņš mani nopēra kā mazu meiteni, ar siksnu... kaut iesākumā mazliet baidījos, patika ļoti... kā ar strāvu caur kauliem... sajutos tik dzīva, mazliet laimīga... un viņš smaidīja, ļoti, un tas ir tik skaisti...
sāpīgs, sakosts skausts... dažas sarkanas svītras uz dibena... par piemiņu... bija lieliski un pat tajos brīžos, kad nedaudz sāpīgi, tik sāpīgi cik patīkami... :*
brīdī, kad biju viņu paņēmusi līdz saknei viņš sacīja, ka par to mani mīlot!!! patīkami, bet nieki... aptumšojies prāts...
aizejot gulēt viņš mani tik cieši apskāva, skūpstija kaklu, šķita ka izšķīdīšu...
diez viņam ir tāpat kā man, nu tā- tik ļoti labi un visādi citādi TĀ...?

pagulēt šeit nevar, kaut ko visu laiku urbj un tā, tamdēļ ceru, ka beidzot izdosies izlasīt līdz galam "Lolitu", iesāku jau oktobrī...

Ļoti krāsaina, emocijām piesātināta diena...
Priecīgi lasiju grāmatu, runājos ar zivi, gaidiju Zvēriņu pusdienās... Tad histērija līdz elpas trūkumam, trīceklim un asaru spaiņiem... Tad viņš atbrauca, uzvilka mani līdz pēdējam un nežēlīgi ātri izknieba...
Galīgi priecīga Maksiine...

P.S. Es neesmu slima galvā...