Es jau tagad jūtu ar kādu kaifu rīt neko nedarīšu- sēdēšu gultā treņos, vilnas zeķēs, segās, spilvenos un lasīšu un gulēšu un ēdīšu un....
Vakarā sadzeršos ripas un rīt pirmām kārtām ilgi gulēšu....

Es zināju, ka tā būs, ka nedrīkst tik ilgi izlikties stiprākai nekā esmu...

Man riebjas tas, kas es esmu, ko daru, ko runāju un domāju, riebjas viss kas ar mani notiek... riebjas darbs, es tur degradējos... riebjas brīvdienas... riebjas, ka nekas nenotiek kā man gribas, vajag... ir tādā dirsā, ka es nesaprotu kā lai tiek laukā, kā lai izdomājas ārpus...

Bezjēdzīga eksistešana un es pati esmu vainīga... Izbeigties...

Kādreiz bija vieglāk, sasist stiklus, sagriezties, sazāļoties... aizstāt morālo sāpi ar fizisko, pat tam esmu kļuvusi par vāju...

Izbeigties...