Ak dievs kā man nāk miegs...

Kad tā padomā, tad man īstenībā bija jauki Ziemassvētki, silti... Vecāki par manu drausmīgi neadekvāto uzvedību vairs tikai smej, neviens nedusmo... Visi priecājas par dāvaņiem un es preicājos, ka man sanāca vieiem nopirkt vajadzīgas, derīgas lietas... Pašai arī par visu prieks...

Jāiemācās visādiem tizleņiem neļaut sapist sev omu, neņemt visādus niekus tik ļoti pie sirds... Tā saka, bet man tā ir kā neiespējamā misija, laikam esmu augusi kā siltumnīcā- starp labiem cilvēkiem un tāpēc tagad grūti pieņemt, ka ir tā kā ir... Bail arī aiziet galējībās- izmanīties par 360, jo ar mani kaut kā tā ir, es nemāku mazlietiņ...

1. Ziemassvētki...
Arī tur sākotnēji pamanījos visu sapist... Apvainojos un Viņš apvainojās un pēcāk pati dabūju pielīst ( patika)... Šodien aizdomājos- nez kā tas viss būtu sagriezies, iegriezies ja, būtu rīkojusies savādāk... nekā?, pārietu?, vai viss????...
Nu jā, man bija tik nenormālīgi fantastisks līkumiņš- tāds kurā gribas piespiesties vēl ciešāk, ielocīties dziļāk, sajust katru ribu, dzimumzīmi, bārdas rugāju, nepalaist garām nevienu Viņa izelpu, kustību... Miers...
Šoreiz es varu teikt, ka bija PILNĪGI savādāk, kaut kā ļoti maigi, mīļi... nekādu plukstu, pātagu uz manas pēcpuses, nekā skarba... Nu labi, ir tikai sāpoši krūšu gali...
Viņš man nopirka burbuļus, tas ir tik jauki, ka Viņš tādas lietas atceras... Pats pēcāk dabūja vienu burbuli man par prieku apēst, un arī tas bija TIK mīļi, neviens nekad manis dēļ nav ēdis burbuļus... Nu labi, patiesībā tas ir smieklīgi, bet man tāpat prieks... Es sen nebiju tik sirsnīgi smējusies un preicājusies...
Tagad es iešu gulēt, savādāk vēl sarunāšu par daudz lieka...
Paldies :*