Smieklīgs viņš ir, apvainojas, kad viņam to saku...
Es beidzot esmu nonākusi pie kaut kādas skaidrības, nekas dižs, bet tomēr...
Viņš vienas pāris dienas mani pilnībā ignorēja, nenormāli sacepos par to... Saskrējāmies, viņam nācās runāt.. izrādās esot noķēris greizu sirdi, nobijies un izdomājis, ka viss jāpārtrauc, jāizbeidz. Viņš jau sākumā esot zinājis, ka kaut kas tāds var notikt un no tā baidījies... Viņš esot pieķēries man, viņam ar mani esot labi, taču viņš par daudz domā un galva viņam saka, ka nevajag ielaisties, man liekas, ka viņš baidās pazaudēt savu brīvību, nezinot vai un kā tas viss būšot, ja būšot, baidās, ka tad ja kaut kas būs es varu pārdomāt, vilties, bla bla bla... Es vairāk par visu gribu, lai viņā notiek kaut kas un, lai viņš sagrib, lai viss ir...
Pati saprotu, ka neko daudz jau nevaru manīt, kā būs tā būs, atliek tikai gaidīt, bet man tā gribas to visu, tagad, ātri, stipri un lai ir, taču es baidos, ka varu pārāk uzspiest un pazaudēt pat to drusciņu, kas tagad ir...
Liekas, ka kopš izrunājāmies arī viņam ir vieglāk, tāds mīlīgāks, pielaidīgāks, pieglaudīgāks( tāda vārda nav) palicis...
Droudziņš parastais šodien teica, lai paņemu inteliģento aiz pautiem un nolieku fakta preikšā, kad pateicu, ka aiz pautiem jau esmu panēmusi :) viņš saviebās... :D :D :D
Ko darīt? Gaidīt???