Es savācos, paldies Dievam, bija tik jauki dzirdēt viņu... Es tikai nesaprotu kur viņš to optimismu izrauj, viņš nemaz nebaidās.... Viņš runāja par to, ka es nedrīkstu tā pārdzīvot, par to, ka man jāgatavojas pavasara darbiem, jākrāj spēki... Viņš smējās, stāstija par to kā viņam pirms pirmās operācijas lika noģērbties, bet atļāva atstāt zeķes kājās.... Viņš man no slimnīcas atsūtija dāvanu- šokolādi, 2as cukura paciņas ko parasti kadejnīcās dod pie kafijas un mazu ķobīti ar sviestu... Es nekad mūžā par citu dāvanu tā neesmu priecājusies.... Es viņu tik ļoti mīlu, es ceru, ka viss būs labi...