Spītējot vējam, izdomāju pastaigāties gar jūras krastu. Fotoreportāža zemāk.


Lielupes grīvā riet saule.


Smiltīs mētājas visādi koki.


Pilnīgi rodas doma par nešanu mājās un izvietošanu sētā.


Daži koki guļ ūdenī un tiek apšļakstīti ar viļņu šļakatām.


Vējš augstākās priedes tur visvisādi.


Mākoņi zeltojas.


Vilnīši šlakstinās.


Jūrmalas krasts satumst.


Es pats visā savā krāšņumā.


Nu smuki, tak....


Nez, vai tie bebri vai roņi sākuši aizsprostu taisīt.


Romantika.


Mēnestiņš šitais, nacionālā minoritāte caur eglēm tu...


Un kad sāk jau satumst, sākam saprast, ka nekā jauka novembra naktī nav. Ja jāsoļo vēl kāda stundiņa.


Laikam saprotu, kā jutās Robinzons, ieraugot basas pēdas nospiedumu krasta smiltīs. Laikam jau trako ir pietiekoši arī manā pludmalē.