Vakar gan bij pasākums!!!
Edgars Liepiņš un Maestro (vairāk gan Liepiņš) uzaicināja savu lielāko fanu (tas tā kā būtu es) uz zaļumballi Salacgrīvas lauku teritorijā. Teicās ka iespējams pēdējo, jo esot par kauko sakašķējušies. Kultūras nams gan tāds noplucis, 2 tumbas nestrādāja un flīģeļa vāka kājiņa nolūzusi bet noskaņots gan kā uz Ingusa Pētersona lielkoncertu ar tautas sadziedāšanos.
Sākums kā parasti, uznāk Liepiņš un izstāstījis pāris jokus no 60tajiem, tad uz skatuves aicina Maestro kurš uznāk tāds kā sabozies ar mapīti cietos vākos, kurā šķiet ir kautkādas bildes A4 lielumā. Pacēlis salauztā flīģeļa vāku un atbalstījis to ar savu mapīti viņš ķerās pie "Papu saki mammai pats". Cik es atceros šādu repertuāru Hugo tas ir Edgars Liepiņš nekad nav dziedājis (un viņa grimase pēc pirmajiem dziesmas akordiem manas aizdomas apstiprināja), piedevām šī dziesma ir duetam. Bet ģeniāls mākslinieks no liela jau atšķiras ar spēju improvizēt. Liepiņš nokrekšķinājās un mauca tik divbalsīgi pie meitas daļu dziedot ar izbolītām acīm un ievilktu galvu plecos.
Nu lūk, pāris dziesmas nospēlējuši/nodziedājuši no repertuāra un pāris ārpuskārtas gabalus (šķiet pat kautkas no Bēthovena bija, pie kura gan Edgars tik vien kā acis plikšķināt saņēmās) ķērās pie "Lācīša". Un šeit sākās, kā to moderni sauc, Performance. Liepiņš uzliekot roku uz flīģeļa (zem paceltā vāka) teica savu parasto "Bērnu dziesma veltīta pieaugušajiem..." un pie vārdiem "...ar ārkārtīgi mīksti atturīgu pedalizāciju, cienijamo Maestro" uzrunātais klimpermanis izņemot flīģeļa vāku turošo mapīti, kuri momentā aicirtās iesprostojot tur nopelniem bagātā LPSR dziedoņa pirkstus, atvēra to un rādīdams tur esošās fotogrāfijas kliedza: "ar kādām tiesībām tu Diegabiksi uzstājies bez manis ar manu repertuāru??? Un vēl tik šikās kāzās???" Apjucis un ar otru roku izmisīgi mēģinādams izvilk iesprostoto roku Liepiņš smalkā balsī taisnojās: "bet uz fonogrammas Maestro, uz fonogrammas!" Šķiet tas bija pēdējais piliens viņu šīvakara sadarbībā: "UZ FONOGRAMMAS??? Kāzās??? " vismaz divās valstīs iemīļotais mākslinieks nebalsī bļaudams iespēra Liepiņam, kurš vēlaizvien cīnijās ar roku flīģelī, pa potīti un aizmetis pa gaisu mapi paklanījās pret publiku, saglauda matus un lepni paceltu galvu pameta saktuvi.
Bet bildes no tām kāzām ir labās. Šķiet citur viņas neparādīsies nekad.
Edgars Liepiņš un Maestro (vairāk gan Liepiņš) uzaicināja savu lielāko fanu (tas tā kā būtu es) uz zaļumballi Salacgrīvas lauku teritorijā. Teicās ka iespējams pēdējo, jo esot par kauko sakašķējušies. Kultūras nams gan tāds noplucis, 2 tumbas nestrādāja un flīģeļa vāka kājiņa nolūzusi bet noskaņots gan kā uz Ingusa Pētersona lielkoncertu ar tautas sadziedāšanos.
Sākums kā parasti, uznāk Liepiņš un izstāstījis pāris jokus no 60tajiem, tad uz skatuves aicina Maestro kurš uznāk tāds kā sabozies ar mapīti cietos vākos, kurā šķiet ir kautkādas bildes A4 lielumā. Pacēlis salauztā flīģeļa vāku un atbalstījis to ar savu mapīti viņš ķerās pie "Papu saki mammai pats". Cik es atceros šādu repertuāru Hugo tas ir Edgars Liepiņš nekad nav dziedājis (un viņa grimase pēc pirmajiem dziesmas akordiem manas aizdomas apstiprināja), piedevām šī dziesma ir duetam. Bet ģeniāls mākslinieks no liela jau atšķiras ar spēju improvizēt. Liepiņš nokrekšķinājās un mauca tik divbalsīgi pie meitas daļu dziedot ar izbolītām acīm un ievilktu galvu plecos.
Nu lūk, pāris dziesmas nospēlējuši/nodziedājuši no repertuāra un pāris ārpuskārtas gabalus (šķiet pat kautkas no Bēthovena bija, pie kura gan Edgars tik vien kā acis plikšķināt saņēmās) ķērās pie "Lācīša". Un šeit sākās, kā to moderni sauc, Performance. Liepiņš uzliekot roku uz flīģeļa (zem paceltā vāka) teica savu parasto "Bērnu dziesma veltīta pieaugušajiem..." un pie vārdiem "...ar ārkārtīgi mīksti atturīgu pedalizāciju, cienijamo Maestro" uzrunātais klimpermanis izņemot flīģeļa vāku turošo mapīti, kuri momentā aicirtās iesprostojot tur nopelniem bagātā LPSR dziedoņa pirkstus, atvēra to un rādīdams tur esošās fotogrāfijas kliedza: "ar kādām tiesībām tu Diegabiksi uzstājies bez manis ar manu repertuāru??? Un vēl tik šikās kāzās???" Apjucis un ar otru roku izmisīgi mēģinādams izvilk iesprostoto roku Liepiņš smalkā balsī taisnojās: "bet uz fonogrammas Maestro, uz fonogrammas!" Šķiet tas bija pēdējais piliens viņu šīvakara sadarbībā: "UZ FONOGRAMMAS??? Kāzās??? " vismaz divās valstīs iemīļotais mākslinieks nebalsī bļaudams iespēra Liepiņam, kurš vēlaizvien cīnijās ar roku flīģelī, pa potīti un aizmetis pa gaisu mapi paklanījās pret publiku, saglauda matus un lepni paceltu galvu pameta saktuvi.
Bet bildes no tām kāzām ir labās. Šķiet citur viņas neparādīsies nekad.