nu ja, stoholma uz mani atstāja labu iespaidu. vecā pavadīšanā un jaunā sagaidīšanā un vispār. sanāca, ka esmu labākās domās nekā cerēju. un tie cilvēki viņiem tādi, ka apsēsties kafetērijā un vērot un vērot un kā skaisti, tā skaisti. visu cieņu, braukšu atkārtoti. citādi 2 dienas par maz, lai kliedētu latvisko pilsētas eklektismu un cilvēku pelēkumu. tā šķiet, ka šodien esmu vienās domās ar aristoteli, ka galvenie skaistā veidi ir sakārtotība, samērīgums un noteiktība, jo skaistais ir lielumā un kārtībā.

jau viarākas naktis sapņu saturā iezogas tas, ka es izpaužu tādas agresīvas kādas austrumcīņu kustības, kurās koncentrējas dusmas un precizitāte, kā rivette franču filmā le pont de nord, kur meitene vārdā baptiste kā aizsargreakciju un rīta mobilizēšanos izmantoja tieši šos vingriskos elementus. acīmredzot, ka arī mani nodarbina iekšējā iz/cīņa.   

iekavējos vakardien reklāmistu korporatīvajā zsv pasākumā (ne savā). vislabāk patika sūdiņu loterija un priekšnesums ar apātisko angļu buldogu. bija uz brīdi jākļūst par dambretes kauliņu. ciemos arī aspazja un rainis. kopumā atsaucos labi.

tētim bija šodien paši 67 sumināmie gadi. un mamma vēl joprojām apkopj un atkal apgriež viņam uzacis, lai nesaaug biezas un sirmas pār visu nobriedušo seju kā citiem opjiem. izrādās tam ir savs lepnums, jo viņam viņas ataug lielākoties brūnā krāsā. izskats uzreiz jauneklīgāks. bet tās sirmās, kuras izrauj kā sievietēm (tās sirmās), ir apmēram 3cm garas. nenormāli (ja tādas būtu saaugušas)

gribas tādus kā puškina laikus, kad varēja rakstīt un saņemt garas jo garas vēstules ar jēgpilnu vai dzejisku tekstu, ko pārlasīt tumšajos bezmēness vakaros vai vasaras mitro rītu apzaļotajā lapenē

žēl gan, ka krīze ir padarījusi arī tikšanās īsas un šauras. it kā cilvēki kļūst pieejamāki, jo katrs mēs esam viens otra iespēja, tai pat laikā viss paliek sīkāks, jo mēs steidzamies pie nākamā, pie nākamās iespējas, uz darbu vai kur citur. pelnīt, izmantot visas iespējas, iegūt labumu. tāda kā pašsaglabāšanās, kurā uz āru izlaužas egoisms. lai gan daudzi šobrīd ir gatavi piestrādāt da jebkur/jebko. ir taču bieži sajūtas, ka ar otru cilvēku varētu gremdēties stundām ilgās sarunās, pakavēties vēl ilgi, taču jūtamais spiediens no ārpuses ir apkārtnotiekošie apstākļi, pieprasījumi, ko es nosauktu tāpat par krīzi.

ak, jel, esmu pilnīgā sviesta cibā tagd!

īsta krievu ziema. putenis pātago visas atklātās ķermeņa daļas. koki balti zied. aizvēnī tik skaisti, ka nemaz negribas prom. tik maigs skarbums. galvā ainas no pasternaka doktora živago.

ak, vai, nākam piekdien mēģināšu savu trīcošo roku kustināt pār mūziku.

jau pēdējos laikus tā līdzīgi nācies noieties un tagad rl intervijā ar e. jansonu lasu > jā, tā ir vislielākā problēma, šī izšķīšana, ar to katru rītu ceļos un cīnos, jo ir tik daudz interesantu lietu visapkārt, kurās gribās piedalīties. rezultātā tu saproti, ka kaut kas stāv uz vietas. vizuāli man tas asociējas ar torrent lejuplādes struktūru. beigās taču kaut kas vismaz viens sanāk, veidojas!?

no savas sarkanās pierakstu kladītes izvilku aktuālo teor. informāciju, kas visiem der zināt, ja vēl to nav līdz šim zinājuši. un var paskatīties, kurā pusē katrs pats iegrupējas:

no inflācijas zaudē:
* personas, kurām ir uzkrāts ienākums;
* kreditori, ja ienākumi tiek pārdalīti debitoru labā;
* iedzīvotāji, kas saņem fiksētus ienākumus;

no inflācijas iegūst:
* iedzīvotāji, kuru ienākumi nav fiksēti;
* naudas aizņēmēji, ja procentu likme ir zemāka par inflāciju;
* valdība, ja tā ir aizņēmusies iekšējā tirgū.

un kultūrpolitikas uzdevumus nemaz negribas cilāt šobrīd. galvenais, kā r. ķīls izteicās pagājušās ceturtdienas konferencē > darboties anticikliski.

nav nekas piebilstams šovakar.. tā sev.

darbā šodien neko darīt, tādēļ vienīgais, ar ko varēju vēl sevi nodarbināt un kliedēt garo laiku, izlaidos slaiki pār keruaka dharmas blandoņām un lēni bubināju cauri burtotajām lapaspusēm, līdz domas, acīm neredzot, apstādamās pie teikuma > biju tik vājprātīgs kā vējakūka un vēl daudz laimīgāks, aizlocījās kaut kur tur, lai nodomātu, cik nepiedzīvots salīdzinājums > vājprātīgo pašsajūtu salīdzināt ar vējakūku.

iededzu sīklampiņas, kas apsējušas savus vijumus ap radiatora vertikālo cauruli, caur kuru kaut kas plūst, un plūst arī cauri nomākuļoto dienu un vakara blīvumu iekšējā noskaņa, balta sniega tuvuma sajūta.

pilsētniekam nākamais solis, lai nesāktu peldēt pīļu dīķī vai otrādi nepazustu, acīmredzot ir cita lielāka pilsēta vai gluži pretēji dziļi lauki. kā šodien akad. apstāstīja laura (pēc g. zimmela) lielpilsēta ir tā vieta, kur veidojas personības bezvērtības sajūta, vientulība, izolētība, bet tai pat laikā rodas indiviuālās brīvības palielināšanās. un domāju, tāpēc ir tik daudz tie, kas piekdienas vakaros klīst, klīst, lai īsā brīdī paliktu kāda atmiņā.

un tagad jau loga ailē pavisam tuvu pie stikla var likt visas tās lietas, ko nepieciešams atdzesēt. lai gan iekšā baudāms sarkans vīns un mandarīns, tad pa laikam tomēr nepieciešams ierīkot mazu atvērumu, lai izsprauktu tievas, sīkas pīpītes un uzmestu dūma vērpeti dzestrumā. un tad visā tajā telpas skaņas mājīgumā atnāk nomierinošas un cerīgas sentences. otrā krastā obama noteikti ietur svētku dineju.

it kā es zinu, aiz tā virtuves loga jumtiņa aizdūko mašīnas, aizkūko putni, apšļaksta peļķe.. bet katreiz, kad gar palodzi tumsā pavīd un aizloka asti kaimiņu murciks, es iztrūcinos un viņš iztrūcinās. un tā jau vairākus vakarus neveikli sazināmies.

šodien, pie vecākiem pusdienojot siltus kartupelīšus ar meža sēņu micītēm mērcē, ar tēvu (būtībā sakņojušos fizmatu) ielaidāmies gardās sarunās par enerģijas lietderības koeficientu, par m. vēbera uzskatiem, ka rietumu mūzikas radīšana ir būtībā racionalizēšanas process un pats orķestris - birokrātisks veidojums, par cilvēka prāta tendenci tipizēt un sistematizēt apkārt notiekošo/uztverto, par lielisko labo un lielisko kreiso smadzeņu puslodi.. tās bija lieliskas, bagātinošas ģimenes pusdienas. un tagad, atbraucot mājās, atcerējos vakadienas ciemošanos pie ivitas un stāstu par subsahāras āfrikā notiekošo albīnu vajāšanu un ķeršanu, kur vietējie tic, ka kāda daļa no albīna nes veiksmi un materiālu labumu. piemēram, iesienot albīna roku zvejas tīklā, zvejnieks tic, ka tiks izvilkta zivs ar naudu vēderā. āfrikā katrs tūkstošais dzimst albīns. un kurā galvas daļā (lieliskajā labajā vai lieliskajā kreisajā) mīt tumsonība?

tikko atcerējos pagājušo piekdien lingvistiskajos mēles mežģos radušos frāzi > virtuālā vientuļnieka izmisuma kliedziens > tikai nepamet mani skype vienu!