Vienmēr ciemos, nekad mājās.
Tas būtu lielisks nosaukums filmai par manu dzīvi. Vienmēr svešiniece, nekad savējā. Vēl viens variants. Izkritēja, izšmaucēja, atbirēja. Cik dīvaini. Šovakar sēžu pie datora savā istabā. Cik jokaini skan-mana istaba. It kā jebkas no tā, kas te atrodas, piederētu man. Vienmēr uz čemodāniem, nezinot, kad būs jāiet prom. Un es vēl brīnos par savu nervozumu. Ha. Es esmu nogurusi kā nodzīts zirgs, lai gan tikai dienām ilgi guļu un nekur neeju. Nav laimes, nav. Vajadzētu saņemties, sapurināt sevi. Bet es taču jau sen vairs nevaru tā. Būtībā nekad neesmu tā varējusi.