magone - June 17th, 2008

Pēc divu nedēļu projām būšanas darbā atgriezties ir grūti. Gandrīz neiespējami. Nevarēju vien no rīta sapucēties. Pēc tam vienkārši sēdēju gultā un nekur negribēju iet. Un rodas tāda nolemtības sajūta, ka nekad nedarīšu darbu, ko gribu. Un tikai viena iemesla dēļ - es nezinu, ko gribu. Nav forši vecumā, kad 30 jau tepat blakus (nu, 3 līdz 30 nav daudz, vai ne?), nezināt, kāpēc es esmu šeit un ko es gribētu darīt. Domas iet un nāk, bet nekā konkrēta nav.Pirms divām dienām nopietni apsvēru domu iestāties Baltu filologos. Pirms tam - mācīties par sākumskolas skolotāju. Un vēl dažreiz man gribas tādu darbu, kur es varētu vienkārši savā nodabā sēdēt un knibināties. Ej nu sazini, vai tas uz labu vai sliktu.
Pirms nedēļas aizstāvēju savu maģistra darbu. Pat 8 dabūju, kaut arī darbojos sakostiem zobiem un līdz pēdējam brīdim neticēju, ka izdosies. Bet nedomāju, ka gribu menedžēt kultūru. Nez, ja nu gadītos kaut kas interesants, tad varbūt. Bet pašlaik vairāk liekas, ka izniekoti 2,5 gadi (+1,5, ko novilku, nerakstot to sasodīto maģistra darbu).
Esmu neizlēmīgs cilvēks.. Vai varbūt nē?