(..)
Oct. 5th, 2006 | 07:09 pm
Pati riebīgākā ir bezspēcības sajūta. Kad neko vairs nevar mainīt. Un ir tikai viens - pats draņķīgākais - ceļš, kas atliek. Sasodīts..
Ar vienu prāta pusi es saprotu, ka tas, iespējams, bija labākais, kas varēja notikt. Bet tas pagaidām nemaz nepalīdz..
Ar vienu prāta pusi es saprotu, ka tas, iespējams, bija labākais, kas varēja notikt. Bet tas pagaidām nemaz nepalīdz..
Link | Leave a comment {3} | Add to Memories
(..)
Oct. 5th, 2006 | 09:51 pm
Guļot slimnīcā, palātā ienāca divas tantiņas un par slimo, tb mani, noskaitīja lūgšanas. Un tas bija tas, kas vajadzīgs. No sirds izraudājos. Īpaši pie "Esi sveicināta, Marija..".
Pašlaik ar manu dzīvi notiek kaut kas neizprotams, lietas pašas par sevi virzās uz priekšu, kaut kas notiek, ko es pati nespēju ietekmēt.. Vienīgais, kas atliek, ir sekot tam visam. Ir tāda pilnīgi sirreāla sajūta..
Pašlaik ar manu dzīvi notiek kaut kas neizprotams, lietas pašas par sevi virzās uz priekšu, kaut kas notiek, ko es pati nespēju ietekmēt.. Vienīgais, kas atliek, ir sekot tam visam. Ir tāda pilnīgi sirreāla sajūta..