Kā vienmēr, man sanāk izcelties un piesaistīt sev uzmanību ne tajā skaistākajā veidā. Jā, jūtos nožēlojami. Bet gan pāries.

Kārtējās brīvdienas paskrējušas. Nav jau tā, ka nekas nav izdarīts, BET.. kursadarbs tā arī nav iesākts. Kas ar mani notiek??? Kāpēc mani pēdējā laikā arvien biežāk apciemo slinkumzvēriņš?

Šodien dažādas dīvainas sajūtas. Kaut vai tas cik magi saule un tajā pašā laikā asi, vējš aizskāra manu ādu. Tas cik ļoti man ir vienalga, bet tajā pašā laikā sirds vai pa muti lec laukā, lai pateiktu kaut ko. Bet nedrīkst. Es cenšos sev ieskaidrot, ka man ir vienalga.
Es jūtu, ka jaunā nedēļa, kura sāksies pēc dažām stundām būs labāka nekā iepriekšējā. Un jā, vēl es centīšos turpināt pagājušajā nedēļā iesāktās lietas.
Man šonakt bija dīvains, bet tajā pašā laikā ļoti reāls sapnis. Man patika un tāpēc es nestāstīšu - lai piepildās.

Zaļā tēja un cepumi - gandrīz kā ikvakara rituāls. Jūtu, ka man drīz laiks iet gulēt. Es gribu ātri aizmigt un ātri pamosties - es gribu rītdienu. Es gribu visu nakamo nedēļu. Vēl es gribu dažus šodienas notikumus padarīt nebijušus. Un paņemt atpakaļ šodien pateiktus vārdus, bet varbūt nemaz nevajag. Gribētos ticēt, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Bet kurš gan zin to, kā visam jābūt?