|
|
|
Februāris 23., 2006
10:02
Skolotājam Jaošaņam bija divi mācekļi - viens, vārdā Jaņjaņs, otrs Daou. Kādudien visi trīs devās kalnos pastaigā, un tās laikā skolotājs, norādot uz diviem kokiem, jautāja: ''Kurš ir labāks - zaļojošais vai nokaltušais?''
''Zaļojošais,'' atbildēja Daou.
''Nokaltušais,'' tā Jaņjaņs.
Tobrīd pa kalna taku ņipriem soļiem augšup nāca kāds mazais mūks ar zāļu nastu pār muguru. Viņa kājas bija ietītas pelēkbaltos autos. Skolotājs uzdeva to pašu jautājumu gados tik jaunajam pienācējam.
''Zaļajā labums ir zaļumā, nokaltušā - sausumā. Katram savs.''
Dzen skolotājs turpināja viņa domu: ''Mēs parasti runājam pretstatos - par esību un neesību, labumu un sliktumu, jā un nē. Tās ir kā pamatzināšanas, ko nodod no paaudzes paaudzē. Turpretī mazais mūks nesalīdzināmās lietās spēj saredzēt to neatšķirību. Mums visiem pazīstamas tūkstoš atšķirības ir cilvēku izdomātas un tulkotas, bet tās nav absolūtas. Ja iesit cilvēkam bez iemesla, tāda darbība tiek uzskatīta par ļaunu. Bet, ja akls vīrs sit kādam pa muguru, lai izmasētu to, tāda darbība tiek uzskatīta par labu. Pats par sevi sitiens nav ne labs, ne ļauns. Mēs, cilvēki, piešķiram lietām atšķirības. Dzen runā par spēju redzēt lietu vienoto dabu aiz to ārējām atšķirībām, pieņemt sevi kā tādu, kas ietvert visā un reizē ietver visu.
/dzenb.st./
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |