Mālu mīcīšana

Šlesers gandrīz rullē

Thu, 28 Dec 2006 18:55:29 GMT

Merriam-Webster's #1 Word of the Year for 2006 based on votes from visitors to our Web site:

1. truthiness (noun)
1 : "truth that comes from the gut, not books" (Stephen Colbert, Comedy Central's "The Colbert Report," October 2005)
2 : "the quality of preferring concepts or facts one wishes to be true, rather than concepts or facts known to be true" (American Dialect Society, January 2006)

http://www.m-w.com/info/06words.htm

Wed, 15 Nov 2006 11:32:54 GMT

Un tagad kaut ko rupju, baisi bezjēdzīgu, stulbu, zemisku un nevajadzīgu?

Wed, 15 Nov 2006 11:31:12 GMT

Vai jums iraid dvēsele? Man ir. Jocīgi, vai ne. Kaut kā pavisam nejauši atcerējos/atminējos seno Platona triku Teaitētā. Proti, vai iespējams redzēt to, ko dzird? Vai redzēšanai un dzirdēšanai ir kopēji 'objekti'? Par to arī lauž šķepus. Daži (tai skaitā Aristotels, tā vismaz Burnjets apgalvo) saka, abām šīm maņām un vispār maņām ir kas kopējs. Piemēram, it kā aplis pieejams gan taustei, gan redzei. Tie ir maldi. Šizofrēniski, bet, ja pamēģina saklausīt to, ko redzi, tad pamostas dvēsele.

Nezinu, kālab tieši tagad atkal par to un tik saraustīti, bet viens gan ir kaut kā pamatīgi skaidri, kad veic šo triku, tad pumpītis-kustinātājs-dvesma-anima-psihē liek par sevi manīt.

Tue, 14 Nov 2006 13:53:12 GMT

muļķis

Thu, 02 Nov 2006 11:15:30 GMT

Kā pareizi? Pelēkā miesa vai pelēkā masa vai pelēkā māsa?
Smadzenes vai smadzene. Tas vai tā, viņš vai viņa? Tās.

Thu, 02 Nov 2006 09:51:50 GMT

Vispirms rakstīt, tad lasīt, pretējā gadījumā līdz skribelēšanai nekādi netieku. Protams, vainīgi ir tie cibotāji, kuru teksti mani kustina. Pagaidām gan neteikšu kuri, saraksts precizējās. Un es nelielā mērā kļūstu viegli atkarīgs.

Mon, 30 Oct 2006 10:19:17 GMT

Jopcik, micīt! Kā lai pārliecina sevi, kā lai nonāk pie apjēgas, ka tava/mana 'dvēsele' ir nemirstīga un ir vērts par to cīnīties. Protams, cīnīties ar sevi.

Vai arī citādi, kā tikt pie dzīvesdziņas?

Tue, 17 Oct 2006 13:28:56 GMT

Šo ņemšanos sauc par klabēšanu (ja kas, tad tas atzīmēts arī manuālī). Toč, klabu, grabu, piržu, īdu, kunkstu, verbāli smakoju, vingrinu pirkstus, nositu laiku (jau bija), mūku no realitātes, neko labāku nevaru izdomāt, izrunājos, atbrīvojos no liekajiem vārdiem, uzmanos no kolēģu skatiem manā monitorā, neko neceru, nīkuļoju, ceru kaut ko atrast, slinkoju, eksistēju, gaidu darbadienas beigas (kaut tas neko nemainīs), raustos, demostrēju pofiu, gribu iet pīpēt, izaicinu likteni, negribu neko darīt, izliekos. Klabu, rezonēju, mēģinu iekustēties, no visa kā baidos, jūtos vainīgs, mazliet kauns, nekaunīgs, nelojāls, liekulīgs, cinisks, dienaszaglis, vienkārši muļkis. Nu un?

Tue, 17 Oct 2006 11:09:59 GMT

Jānomaina "subject" lauka nosaukums, jo vārds "domas" neskan labi. Precīzāk (nedaudz koķetējot), nekādu domu te nav, lai arī kā gribētos uz to cerēt. Skat. skaidro pretrunu ar iepriekš atvemto.

U vsjo zajebalo

Tue, 17 Oct 2006 11:05:38 GMT

Nu ko? Nolamājos, mierīgi. Nekas nemainījās. Neko negribas teikt, bet klabinu, klabinu, klabinu. Varēju jau ar copy-paste, tā būtu ātrāk un vēl nedaudz bezjēdzīgāk. Nav nekā grūtāka, garlaicīgāka, nomācošāka par slinkumā palaišanos. Nu pamēģiniet izdomāt, kā noslinkot veselu darba dienu. Nieks. Bet darīt to konsekventi un jau gadiem ilgi tā iraid īpaša māksla (technē). Maksa par to, protams, arī ir noteikta - degradācija. Pilnīga un pamatīga smadzeņu pūšana. Tā ir māksla nedomāt, es pat gribētu teikt, tā ir spītīga atsacīšanās domāt un sasniegt mērķus. Tā ir plūšana, ļaušanās lai tevi stumda un grūsta, nemēģinot izraisīt kustību, tā ir izvairīšanās no jebkā, kas varētu kaut ko mainīt. Tā ir tuvošanās stadijai, kad tevis nav, nu gandrīz nemaz nav, jo nav tava iespaida uz neko. Tu varētu arī nebūt un nekas īpašs nemainītos. Tu nevienam īpaši netraucē un arī nepalīdzi. Tukša vieta. Līdzīgi kā durvis, vari virināt kad vien iepatīkas un kad esi apradis ar to vietu un dabu, tu tās vairs nemani. To gandrīz nav.

It kā augstāk minētais izdodas, ārēji viss funkcionē perfekti kā aprakstīts. Taču "iekšēji" cīņa ir krietni grūtāka, ir pamatīgi jāpiepūlas, lai iekšējais nemiers neizlauztos vidē un nesatrauktu to. Katru mirkli ir jāslāpē viļņošanās, jāslāpē un jānomāc domas, sajūtas, iekāres. Visgrūtākais ir iekāres, tās joprojām izraisa lielāko viļņošanos, tās it kā mudina rīkoties, liek kaut kur traukties. Taču ir tām arī savs labums, tās nomāc domas. Viennozīmīgi un spēcīgi. Kaut arī abu cēloņi nav skaidri, tomēr iekārē uzvar domas vienā setā. Iemācīties nedomāt ir vieglāk. Kā pilnīgi skaidrs apliecinājums domāšanas niecīgumam ir skaidra empīrija, ka to elementāri var nomākt ar pilnīgi legālu dziru palīdzīgu. Alus, vīns, nemaz nerunājot par koncentrētākiem virumiem, tiek ar domām galā pēc pāris litriem. Protams, protams, šai metodē ir skaidri pamanāma pretruna ar slinkošanas pamatpostulātu, atturēties no jebkuras darbības. Tātad, lai nomāktu domas, ir jāveic neliela, lēna piepūle, mazs grēciņš, jāiespringst uz dzires iegādi un lietošanu. Taču, šo pārkāpumu atsver fakts, ka tiek pieveikts daudz nopietnāks ienaidnieks - domas (lai vai kas zem šī vārda slēptos).

Nekas nemainās 3

Mon, 16 Oct 2006 13:14:12 GMT

Lapi, lapi. Tikai nobīdes, atkāpes, atrunas. Esmu gatavs aizstāvēties piesaucot autoritātes. Dekarts teica apmēram šādi, ka pirms ķerties pie iztirzājuma godprātīgam ģeometram klājas izklāstīt visus lietas sākotnējos apstākļus, proti, premisas.

To arī cenšos darīt, taču pārcenšos. Primitīvā veidā tā aizraujos ar atkāpēm, ka aizmirstu, ko un kāpēc vispār gribēju pateikt. Tā nu tas ir un ir ne tikai tekstos. Jaunpienākošais man vienmēr aizklāj to, ko esmu iesācis. Slikti, slikti. Nav diskursa.

Bet par to "nekas nemainās" ekleziasts visu it kā ir pateicis. Un kas man traucē viņam paklausīt? Un tas protams ir jautājums par Dievu, viņa likumu utt. Bet es stīvējos pretī, ja pieņemtu, laikam būtu vieglāk. Līdz galam nevaru, kaut kas traucē. Smieklīgi, pašam tās šķiet tāda viduslaiku zemnieka vāvuļošana. Johaidī, es tak esmu kaču ko dzirdējis par smadzeņu darbību un redzējis mirušus cilvēkus. Vai tiešām tas ir rakstura vājums, kurš neļauj sevī apstiprināt, ka esam mirstīgi lopi. Un viss. Skaidra lieta, ja Dieva nav, tad viss ir atļauts (teica Fedja Dostojevskis).

Es nevaru, neko nevaru. Tas, kas atļauts garlaiko, uz pārējo nevar saņemties. Bail? Ta īsti nē, drīzāk kauns un šķiet, ka "tā nav pareizi". Nožēlojama, pareiza audzināšana. Vai tikai?

Nekas nemainās 2

Mon, 16 Oct 2006 12:11:33 GMT

Atkal atkāpe. Nav ticības, nav arī iespējas grēksūdzei. Smieklīga atziņa iekš šiten tās sekulārās vides. Bet, kas zina?

εν αρχη ην ο λογος και ο λογος ην προς τον θεον και θεος ην ο λογος
(Jāņa, 1:1)

Nekas nemainās

Mon, 16 Oct 2006 09:55:10 GMT

"Pa lielo pasaulē nekas nemainās un nemainīsies". Kaut kā aptuveni šādi es parasti sevī nomācu vēlmi kaut ko uzsākt, pavisam globāli - nomācu, slāpēju jebkuru savu aktivitāti. Jebkuru, būtu gan melots, jo pārsvarā es tomēr dodos pīpēt un pacietīgi gaidu, kamēr darbošanās ierosme pazudīs. Smieklīgi, bet kaut ko līdzīgu, ja pareizi atminos, savulaik manīju arī kādā no Gārfilda karikatūrām.

Zinu, ka tālākais būs banālu pārdomu atgermojums, bet lai tā arī būtu. Kauns jau ir, bet "kāds nu esi" tādam arī jāspoguļojas. Jāatvemjas un jāpalūkojas savos vēmekļos.

Atkāpe. Mentālais mazohisms varētu būt nākamais topiks.

Viss ir pīšļi, kaut kā līdzīgi vervelēja Zālamans mācītājs. Zinu, daudzi atsaucas uz šo hrestomātisko tekstu, bet es šo fragmentu pat esmu lasījis. Taisnību sakot, gan piespiedu kārtā, mācību nolūkos. "Piespiedu kārtā" ir pārspīlēti teikts, jo mācīties gāju no laba prāta un arī Zālamanam piedēvētais fragments ebreju grāmatā bija baudāms. Skarbs. Īstenībā, līdz raudienam bezcerīgs. Protams ar mērķi, lai lasītājs vērstos uz Dievu. Šķiet kaut kā tā arī bija tekstā, neatceros. Es daudz ko neatceros. Labi, bet šo sajūtu, ka vienīgais ir Dievs, pie kā vari vēl vērsties, es arī biju piemirsis un tagad atminējos. Par Dievu, par to, ko es ar to saprotu un kā pret to attiecos, arī īpašs stāsts.

Vēl atkāpe. Tomēr jocīgi, ka stāstus un pārdomas gribas veikt ar kādu, gribas kādu uzrunāt. Laikam jau primitīva psiholoģija, uzrunājot, tu ceri, ka atbildēs. Nu ja, man gribas runāt ar manu mirušo meitu. Pirms vēl piedzima/nomira, gribēju viņai rakstīt vēstules, kuras viņa pieaugusi varētu lasīt. Nobijos un nedarīju, tieši tā iemesla dēļ, no kā baidījos un kas notika. Nezinu un nav atbildes vai kaut kas būtu mainījies, ja būtu rakstījis.

pieseivošos

Mon, 16 Oct 2006 09:36:18 GMT

Šķiet, ieprieksējā reizē paliku pie prātojuma, drīzāk, intences izvemt šeitan te savas ne-laimīgās, destruktīvās, pesimistiskās, ne-pozitīvās "domas". Kaut kā mēģināt verbalizēt CNS (centrālās nervu sistēmās) perturbācijas, jeb, citiem vārdiem, viļņošanos, neskaidrās kustības, neironu sinapšu mainīgās konstelācijas.

Eidōla

Fri, 13 Oct 2006 18:42:16 GMT

The eidōla only modifications of the mind itself, determined by the impressions (kinēsis) of the external something (tinos) on the organ of sense, as affected by them - pathos, pathēmata. N.B. - Sense (in mind) is not an alteration - affection - passion, but the recognition of it in the living organ of sense*.

* The remark of Galen. See De Plac. Hippocr. et Plat., L. vii. c 6, ed. Chart.

(Note L. On Platonic Doctrine of Perception. The Works of Thomas Reid, D.D.: Now Fully Collected, with selections from His Unpublished Letters. p. 950)

Fri, 13 Oct 2006 18:00:32 GMT

Kamēr saņēmos un pēc vairākiem Ugunslapsas nokārieniem tomēr iežurālējos, visa depresīvā rakstīt kārē noplakusi. Žēl, biju sasparojies paņerkstēt par seg-uzvārdiem un norakstīt no vienas lapeles definīciju eidosam. Ne jau Platona paša definīciju, bet gan viena senlaiku gudrinieka piezīmi, kā šiten tā padarīšana jāsaprot.
Par eidosu, gan ienāca prātā apdomājot seg-uzvārdus. Tātad pirms tam. Konkrētāk, nezin kālab atminējos Rītupa interviju RL ar smadzeņu pētnieku Paulu, un pie sevis Rītupu nosaucu par Redoviču junioru. Uzreiziņ prātā iešāvās neviens cits kā Šlesers, tas pats, kurš agrāk Ainārs Leščinskis (kaut kā tā. nejaukt ar RL Lešinsku).

Īsti jau neatminu, ko par tiem seg-uzvārdiem vēlējos paļerkstēt. Neko jau sev prātīgu, veco basņu: Džugašvili, Uljanovs, Pliekšāns, Aristokls utt. un tā joprojām. Nafig? Kaut gan patiesībā pilnīgi vienalga, tas it kā ir tikpat nejauši kā tas, ko izdara vecāki. Es runāju par vārda došanu un ņemšanu.

Zinu, ka tās ir pārdomas, kuras raksturīgas pusaudžu vecumam, jo tas ir līdzīgi, kā apspriest jautājumu vai horoskopi saka kaut ko patiesu. Tāpat, jautājums, ko tavs vārds "nes", apzīmogo, nozīmē, nosaka, izraisa, laikam tomēr nav atbildams (nu gan pateicu).

Ha! Atcerējos, sākās mana nemšanās no kaut kā pavisam cita. Rītupa intervijā smadzeņu pētnieks runāja par kognitīvo terapiju, kura paver ceļu uz iespēju būt laimīgākam, nu vai vismaz, iespēju domāt laimīgākas domas, nekā esi domājis pirms tam. Nu ja, runa bija par depresijas lāpīšanu ar slikto, depresīvo pārdomu fiksēšanu. Proti, es mēģinu formulēt, apzināt un fiksēt savas sliktās, depresīvās domas un pēc tam nodarbojos ar risinājumu meklēšanu šīm depresīvajām fiksācijām. Lūk!

Tieši ar šo peramo domu vivisekciju arī biju sadomājies šeit tagad nodarboties. Tobiš, es te biju sadomājies sevi ārstēt. Smieklīgi? Vai ne?

Nu labi, vismaz veicu nelielu diskursu. Tas arī smieklīgi. Es domāju, nosaukt šiten to pļerkstiņu seg-vārdiņā "diskurss".

Tas "seg-xxxxxx", īstenībā nav nemaz tik slikti, katrs vārds, tak patiesībā ir kā sedziņa, apmetnītis, deķītis, zem kura kaut kas slēpjas. Slēpjas kaut kas, kas patiesībā nav ne nosaucams, ne domājams, ne kā savādāk satverams un vārds kā sega apklāj-atklājot. Ek, kaut kāds Heidegerisks kalambūrs sanāca.

nu tikai saaksies

Sat, 07 Oct 2006 19:03:58 GMT

rezultaati saaksies!

pilsonja pienakumi

Sat, 07 Oct 2006 18:55:03 GMT

Taa nu sanaca, ka to veicu. Nu, protams, nobalsoju 9.saeimas (vai kaa to sauc) veeleshanaas. Nekaunos, bet nedaudz esmu bazhiigs, jo savu pilsonja vaariigo balsi atmetu par JL. Ko nu? Neko, protams, vairs. Bet katraa zinjaa, mazaakais ljaunums. Vai tas taa ir? Piekaast, ne jau tas mani grauzh un ecee.

Kaut kaads aabolu viins ir paarnjeemis manu praatu un iegaazis kaarteejaa skumju, bezceriibas utt bedree. Skaidrs, ka tas arii nav nekas, daudziem neparasts. Kaarteejo reizi, protams, nav arii skaidrs kaalab te to visu klabinu. Zinu, zinu! Meeginu uzrunaat TO (pats zini, KO). Bet TAA nemaz nav vai arii izliekas, ka VINJA nemaz nav.

Isteniibaa jau elliigi banaali ir kaarteejo reizi atziit, ka iisti jau nav neviena ar kuru vareetu runaat taa, lai izrunaatoes.

Uh, shii pesimisma bedre! Es protams, vareetu meeginaat, jums, nejaushie lasiitaaji kaut klaastiit par sevi un saviem krenkjiem, bet nevaru sanjemties un taapat katram jau savi un gana biezaa slaanii, citaadi kaalab lai te vispaar kaads ieluukotoes un kaut ko dariitu (t.i., rakstiitu). Vot taa!

Nav jau viegli savu krenkji rakstiit, ja dziivesbiedre blakus istabaa lasa RL un var iegriesties ar jautajumu, "ko tu te dari?". "Intereseejos par veeleeshanaam," atbildeetu.

sviescs

Tue, 14 Feb 2006 19:55:01 GMT

Jopcik, micīt! Tas nu gan ir varens pārsteigums, ka, vispirmkārt, šitentā vieta vēl ir pie tā, ko sauc par dzīvību. Nu vienkārši, nav nosprāgusi. Bet tas mazākais, smieklīgākais, ka mans lietotāja vārdelis un pat psw darbojas. Joki, vai ne?

Nu atkal es skibelēju muļķības, taču kam gan viss tas [jābūt 'tas viss', nav runa par putniem], ja ne šim. Sirdi nekratīšu un neko prātīgu neteikšu. Nu skaidrs, ka nule teiktais ir pamatīga iedomība, ka kaut ko 'prātīgu' vispār spēju ieķēzīt.

A napig te vispār ielīdu? Zinu, bet neteikšu. Čau bambīno!

Fri, 20 May 2005 15:57:09 GMT

Patiesība ir tur, kur tu nostājies un ko izvēlies. Tobish patiesiba ir relatīva. Vai iespējams pierādīt, ka ir vēl kāda cita patiesība? Tādā gadījumā tās būs jau divas un vairs nebūs patiesība.

Patiess ir tas, ka saku patiesi, neliekuļoju. Patiesība ir kaut kas līdzīgs atklātībai. Kursh zina, kaa atklāties? Kura no sejām, kas atklāsies, būs patiesā? Tātad arī Patiesības kā atklātības nav.

Patiesība ir norma. Tā ir vienīgā patiesība, kas darbojas. Es negribu dzīvot un mīlēt normēti. Tobiš, tās ir idiņu un sapņotāju iezveidotas paradigmas, t.i., nav nekāda parauga kā dzīvot.
Bet varbūt man ir nepamatotas, neeksplicētas gadas par to, ko nozīmē dzīvot un mīlēt?

Ir tikai attiecības un cerības, kas gan parasti izrādās vilšanās. Tas nu gan tajā gadījumā, ja iesaista patiesību. Attiecībās nav patiesības. Bet kā ar to dzīvot? «Man tak ir taisnība,» ar to es gribu teikt, ka patiesība ir manā pusē, bet tie ir maldi.

subject

Tue, 05 Apr 2005 20:12:59 GMT

Smieklīgi, bet ko lai uzraksta? Kāpēc visi raksta un tas šķiet pat kaut kā nozīmīgi. Nezinu vai viņiem, bet dažu labu lasot tāds kā nedaudz labāks prāts sametas. Cibiešīem gan pamatā ieradums gaudenus jautājumus no sevis izrakstīt. A kālab pats te atkal iebakstījos?

Par visu rakstīt, visu domāt, reizē. «Reizē, reizē!» sauca divas blondīnes liftā. Skulbi kaut kā. Pilnīgs negribums runāt, bet nagi paši graužas un pirksti spiežas. Handrika laika zīmes. Kas ir Handriks? Puisis labākajos gados, bet ne tik vecs kā Karlsons, nelido, uz zapti nav kārs un ar maziem zēniem nespēlējas. Tomēr Handrikam baigi skaiž Karlsona labā oma, prieks ar kādu viņš lidinās un ir draugs mazajam puisēnam. Tāds kā seno laiku domātājs, pamatā godīgs, jo neizmanto zēnu kā tie slienainie plikgalvji, kas uzmācas ar lielulīgiem piedāvājumiem paklausīties mūziku, paskatīt bezkaunīgas filmas, tagad laikam piedāvā spēlītes inetā kopā padzenāt. Nē, nē, Handriku neviens seksuāli nav izmantojis. Taču kaut kāda pieredze viņam ar tiem tipiņiem ir, nu tai nozīmē, ka tie viņam bērnībā uzmākušies un viņš viņus laimīgi atšuvis vai izmucis. He-he, tā viņš pats domā. Bet, ja var ticēt viņa atmiņai (bet tai ticēt nevar), tad tomēr ar anālo seksu vai cita veida izdarībām ar savu dzimumu Handriks nav ticis pakļauts/pakļāvies. Koroče, Handriks nav pediņš un par šīm lietā viņampatīk tikai paķiķināt un stāstīt bezkaunīgas anekdotes un nostāstus. Tiesa, Handriks jūt arī vainas sajūtu, jo nevar zināt, kurš no kolēģiem vai paziņām vai blakus stāvētājiem pēkšņi var sākt sarkt un tad sanāk tāda neveikla situācija.

Handriks tātad ir labs. Handriks ir gudrs. Handriks mīl cilvēkus un gudrību (tas nav smieklīgi, viņš tiešām tā domā). Viņa mīlestību parasti pārprot, bet tas tāpēc, ka viņš nejēdz par to sakarīgi izteikties, kur nu vēl rakstīt.

Labi, Handrikam jāstrādā. Maz, bet tomēr darbs Handrikam ir svēta lieta (tā viņš stāsta citiem, īstenībā viņam ir похуй). Handriks šodien izdomāja, ka viņš ir drīzāk skeptiķi, nevis agnostiķis, epistēmiķis, objektīvists un intelektuālis viņš droši nav. Kā īstam skeptiķim viņam arī īsti nav skaidrs, kas tas ir būt par skeptiķi, bet kā dažkārt mēdz teikt, viņš tomēr labāk jūtas kā skeptiķis точка

Mon, 03 Jan 2005 16:51:54 GMT

Vot uš hren nezinu kāda velna pēc te kaut ko vajag rakstīt.

Fizkultūra/fiskultūra pirkstiem. Ek vajadzētu kādreiz saņemties un mēģināt sarakstīt vienā garā strīpā vai stabiņā visus lamu vārdus man pazīstamajās valodās. Labāk jau teikt zināmajās. Vēl labāk un precīzāk būtu jāsaka - valodās kurās es šos vārdus esmu dzirdējis, lasījis, apguvis un sagramstījis. Tāds jobanijs diskurss saliktos.

Ko diez predikāts vai apzīmētājs vai kā viņu tur, nu tas 'jobanij', pasaka par diskursu. Vai maz, pēc manis pateiktā (dzirdēts tak, ka izlietu vārdu nesasmelsi), tas kādreiz varēs tikt vaļā arī no šīs vārda? Vai tas jau nav kļuvis par īpašību, kas diskursam piemīt? Varbūt tā ir diskursa physis (tobiš daba), kas parādās/atklājas, līdzīgi kā sieviete atklājas, kad ar viņu dara ебать. Vai tas ir tas pats kas mīlēties? Vai izmīlēt ir tas pats, kas выебать. Pēc http://xpeh.ru/words/119/ sanāk, ka izmīlēt ir eifēmisms no izpist.

Un Maals aicina - centīsimies saukt parādības to īstajos vārdos!

Mon, 20 Dec 2004 07:47:47 GMT

пиздуй пока травай идет (JRT, Latviešu stāsti nr.3)

duju, duju, duju...

трамваи идут или ходят?

Mon, 20 Dec 2004 07:44:54 GMT

Grafomānija. Gramatoloģija. Nē, labāk ar mazajiem burtiem.

grafomānijagramatoloģijatekstsrunalasīšānarakstīšanafonētiskārakstībanukautkasvēlbļinkātieveciegrieķikautkovispārvarējasalasītnosaviemsarakstītajiempekstiņieneatstarpjustarpvārdiemnepieturzīmjunuvotbļinfakizlasitopašuplatonušādāmakārāplusvēlnuregribējukautkovēliebāztpatsvairsnesapratuuiuialeksandrijasizgudrojumipilnīgakonstrukcijadekonstrukcijaderidaismizidismijudaismigriekismipidarassiminekovairsnesaprotuunnevaruizlasītsviescskvadrātā

Mon, 20 Dec 2004 07:36:49 GMT

Banaļņiks - nav nekā pretīgāka par pirdienas rītu. Nebanaļņiks - tas tiešām tā ir, kaut gan šīs arī ir riktīgs banaļņiks.

Vēl stunda līdz lekciju sākumam, pusstunda līdz brīdim, ka būs jāpamet siltās kantora telpas un jācilpo iekšā vēsumā. Varbūt nav nemaz slikti, sals, saulite un rezultātā kādas divdesmit minūtes iespēja staigāt un lūrēt uz ainavu. Nu ainava nedaudz industriāla, koroče, kontrastaina. Nu jūs jau zināt, Рига - город контрастов.

Lūk tā! Lai man un tiem, kas ielūrē laba oma!