māmuķīša cibiņa - Komentāri

dūda sēž vannā
atskan sirdi plosošs - maaaaamuuuuu! maammmmmuuuuuu!
ieskrienu vannasistabā - nu, kas notika?
gumijas pīlīšu pavēlniece savelk mīlīgu ģīmīti - atnesīsi man košenīti?
es ar pārsteigtu ģīmi - te, vannā?!
nē! mutē tak!

braucam mājās
straujāks pagrieziens. atskan šķendēšanās:
tēt, kāpēc tu nometi manu cepuri zemē?
mēs apstulbuši klusējam un skatamies viens uz otru
purpināšana turpinās. nu kāpēc šitā jāmet zemē mana cepure? es viņu novilku, noliku te, bet tu šitā nometi!
es aptveru, kas par lietu un dodu pretim a ko ta noliki tā, ka pie pirmās kustības viņa noveļas?
a mazais pretī -  a ko ta tētis nevar braukt tā, lai nekrīt? kā var šitā darīt?
un tik sirsnīgi bar tēti, ka man uznāk smiekli un saku - nu labi, beidz te moralizēt, pacel un noliec kārtīgāk savu cepurīti.
tak viens sirdīgi pretim sper - nē, tu beidz man te mo..(pauze) molaližot!

ēdam
mums ar peku viena kārtīga kopīga īpašība - ja kas nokrīt ēdot, tas nekādi nepakrīt garām vēderam.
un tā man neveiksmīgi uzkritis kaut kas uz maiciņas, bērns sataisa grimasi "kaut kas starp nosodīšanu un kaunināšanu un nesaprašanu ar kādu ģīmi tas būtu sakāms" un noskalda - nu paskaties, pēc kā tu tādā melnā kreklā tagad izskaties!!!