Kādu laiku atpkakaļ, kad biju pieķērusies M*A*S*H, neizpratnē dzina nepārtraukti pieminētais personāžs Roger Wilco.
Kontekstā tas izklausījās kaut kā tā:
-Ejiet uz turieni un turieni!
-Roger!
-Rīt astoņos pie pulksteņa!
-Roger Wilco!
Jau biju aizdomājusies līdz ASV karavadonim, kurš tiek pieminēts līdzīgi kā krievu valodā ne visai tiklas radības. Tad metu kaunu pie malas un noskaidroju wiki, kas tas īsti ir.
Tas lai kalpo par stāsta teorētisko daļu.
Jau kādu laiku mazais ik pa brīdim piemin Artūru. Tā kā viņa nedēļu pavadīja pie babas, kur dzīvo brālēns Artūrs un pa laikam tiek visi radi pārskaitīti (Tanda, mime, ūme, kika, pupa, mamma, tita, baba), baigo uzmanību tam nepievērsām.
Līdz man ienāca prātā, ka bērnam jāsāk mācīt pieklājību. "Ūdzu" parādās ik pa brīžam, paldies ne lūdzams.
Un tā vārds pa vārdam.
-Paldies nav jāsaka?
-Arūrs!
-Nu kāds Artūrs, saki paldies!!!
-Artūrs!
-Ai, bezcers ar tevi.
-Maiisi!
-Gribi maizīti? Labi. Lūdzu tev maizīte.
-Artūrs.
-Saki paldies, vellata!!!
-Ar-tū-rs!!!
Un tajā brīdī, ja nemaldos pēc pāris mēnešiem komunikāciju traucējumiem man nokrita acis no zvīņām.
Pēc mazajai māsai vien zināmiem fonētikas likumiem, Artūrs ir nekas cits kā PALDIES...
Izstāstīju savu atklājumu tētim. Viņš paskatījās uz mani, kā visai bieži to mēdz darīt, un teica, ka tas nu nevar būt.
Pēc pusstundas Paldies-Artūrs-Paldies-Artūrs, arī viņš atzina, ka tas ir paldies...
Jāierosina papildināt wiki ierakstu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
