māmuķīša cibiņa - Komentāri

Sešu gadu svinības šogad bija pasākums divos cēlienos.

Pirmais - bērnu laukumā ar aš divpadsmit bērnu piedalīšanos, otrā - pidžammballe šaurā ģimenes lokā.
No dārziņa salasījuši 6 (sešus!!!) bērnus devāmies uz pasākuma vietu. Man sākās histērija jau 100 metros no dārza līdz mašīnām - ja seši cilvēki ir grupa, tad seši bērni ir neorganizēts pūlis, kurus savākt vienkopus var tikai izkliedzot īsas, kodolīgas pavēles.
Rotaļu laukumā bērnu skaits dubultojās, tētis tramīgus skatienus apkārt mesdams paziņoja, ka viņam steidzami jāaizskrien uz darbu. Pēc tik nelietīgas dezertēšanas man nekas cits neatlika kā stoiciskā mierā uztvert pasākumu kā savu likteni un klāt galdu cerībā, ka pati spēšu jamo arī novākt.
Dzimenīti vadīja pelīte Pīkstīte, kurai pēc manām domām vispār pienākas paātrinātā pensija.

Divpadsmit gabali - katrs ar saviem niķiem un stiķiem, troksnis tāds it kā kāds ar kliegšanu gribētu uzart asfaltu. Manos pienākumos ietilpa fotografēšana (absolūti bezcerīgs pasākums, ar tādu pašu veiksmi es varētu fotografēt skudru pūžņa ikdienu no ātrvilciena loga), dzērienu izsniegšana, barošana un mazo brāļu un māsu uzmanīšana. Slapju muguru cīnoties ap šiem niecīgajiem pienākumiem, konstatēju, ka bērni arī visi slapjām pierēm. Sāku pa vienam ķeksēt un vilkt nost džemperus, viena meitene ieraudzījusi, ka visiem velk nost džemperus pielikās man klāt, norāva t-kreklu, iespieda man rokās un likās prom. Mēģināju iebilst, ka vispār viņa ir palikusi apakškreklā, bet tad kad, ieraudzījuši atkailināšanās akciju, no maiciņas atbrīvojās vēl pāris surikātu, es vairs necentos neko iebilst, - galubeigās nekāds dress code izsludināts netika un, ja viņiem tā ērtāk, vai man žēl?

Pasākums šausmīgi foršs, bērni izārdījušies, mamma nogurusi kā suns, šampis izdzerts, sveces nopūstas, sejas sazīmētas. Runājot par sejām, ar lielu kliegšanu un spiegšanu otrā rītā notīrīju jubilāram seju, bet acīmredzot citi nav ļāvušies - visi pasākumā iesaistītie personāži arī otrā rītā dārziņā ieradušies ar ģīmīšiem un puķītēm uz sejas.
Pidžammballe noritēja ne māzāk trokšņaini in jautri. Ome sarūpējusi mices, mamma ēdmaņas, lielākie bērni - spēles!

Klusie telefoni, kur no asteriksa sanāk mastermikss, akmentiņ-lec-laukā, šokolādes ēšana ar nazi un dakšiņu - tas viss ir tikai maza daļiņa no visa jandāliņa. Un protams - atkal torte un sveces. Vienīgais uz ko riebīgā mamma neparakstījās, uz vēl vienu dāvanu.
Šogad radiņi dabūja mesties visi kopā, lai izpildītu bērna viskarstāko vēlmi - fotoaparātu. Tagad laiku pa laikam mājā atskan spiedzieni "Pupa, noliec kameru!!!", kad paparaci ir kārtējo reizi ielicies ar kameru vannasistabā. Ieteicu savu mākslu virzīt nost no portretiem un aktiem uz kluso dabu vai dabu kā tādu. Tā tapa trusēnu bilde:


Mazliet uztrauc doma, kā svinēsim un ko bērns gribēs savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā.
Vai Ferrari dod uz līzinga?