|
Šodien trolejbusā (lai svētīti kondicionieri!!!) viens nepilnus 5 gadus vecs puika dziedāja pilnā rīklē.
Vārdi apmēram "seišan, ūšan, mai vai" nu katram muļķim skaidrs, ka angliski. Pa kādam vārdam pat var atpazīt. Un tad man sāka likties, ka melodija dzirdēta.
Kādreiz bija tāds raidījums ar sadaļu "tauta dungo", kur uzlika ausis cilvēkiem bez dzirdes un palaida dziesmu, pēc viņu dungošanas bija jāatpazīst dziesma (nez kas tas par raidījumu bija?). Apmēram tā cīnījos kādu minūti, kamēr puika melns uz balta nodziedāja "you'll stumble in my footsteps". Kā zibens no skaidrām debesīm - puika dzied Walking in my shoes. Lai apliecinātu, puiks paziņo "Dārgie klausītāji, tas bija Depeche Mode, tagad sekos puisis ar ģitāru un matiem."
Lai sasper jods, mana pietura, nenoskaidroju, kas ir puisis ar matiem un ģitāru. Es liktu uz Kobeinu, bet tas tikpat labi var būt Slash, Grodums vai Rojs Orbisons.
Viens ir skaidrs - es savā audzināšanā esmu bijusi pārāk demokrātiska un katrs mans mēģinājums ieslēgt "manu" mūziku ir nokliegts "nu mammu, izslēdz to pagājušā gadsimta sviestu!".
Pēdējā cerība uz Sīku, kura šodien kā balzams uz manām rētām sāka dziedāt resnos putnus. |