|
Mēģinājums šodien picērijā apģērbt sīku, atgādināja, ka esmu parādā vienu stāstu.
Bij' ārkārtīgi jauks Ziemassvētku koncerts dārziņā, ar salaveci un cirka skolu, ar dziesmām, dejām un konču maisiem. Lielā Māsa pievienojās mums jau uz furšetu. Arī otrs bērns man ir apdāvināts ar nepatiku pret furšetiem. Tas nozīmē, ka vienmēr varam ar pīrādziņu aiz vaiga nosvīst jau drīz pēc oficiālās daļas beigām, kamēr citi vēl tik uzņem svinēšanu.
Tie, kas ir saskārušies ar bērnudārziem un saviesīgiem pasākumiem, ļoti labi sapratīs - mazmazītiņie skapīši pieslānīti ar maskām, dienas drēbēm, āra drēbēm, laimīgo vecēku drēbēm, pa vidu bērns haipā ar domes dāvāto konču maisu, kuru vajag uzreiz likt šķirā. Ja nedod dies' vēl kāds bērns ir aplaimojis savu mammu ar agru pasākuma pamešanu, tad jau ir burzma.
Tā nu maķenīt stresaini - mazliet aiz bailēm, ka pārdomās, mazliet, ka tūliņ sabirs pilna ģērbtuve - velku kombinezonu, sīks kaut ko monotoni dūdo, īsti nepievēršu uzmanību, ko. Viena kāja jau starā, otra neiet ne lūdzama. Atlaižu vaļā lipekļus, vienalga neiet. Dūdošana pieņemas spēkā.Lielā māsa pieķeras, arī nesekmīgi. Apstulbušas saskatāmies un pēkšņi sadzirdam, ko mazais dūdo: "Tuuu veeelc rokaaa, tuuu veeelc rokaaa..." |