|
Kādu rītu mūs ar veco pamodināja uzmanīgs:
"Mammu? Tēti? Pulkstenis ir pusdeviņi!!!"
Tad sākās dipadu-dapadu, zobirstes, kafijas, cimdi, zeķes, zābaciņi, tas viss piecās minūtēs. Kad tētis tā īsti nepamodies bija aizlicies prom un meitai vēl palikušas 5 minūtes līdz iziešanai, viņa sēdēja, domīgi stūma māgā savu ikrīta sieriņu un sāka gardi ķiķināt. Prasu, kas ta' nu tik jautrs? Meita, nu jau smiedamās balsī - tas kā jūs ar tēti izlecāt no gultas!
Sīkam ir izkristalizējies mazs, mīļš fetišs. Viņa labprāt pavada laiku pie lielās māsas drēbju atvilknes, ķeksējot ārā apenes un piemērot tās. Galvā.
Izskatās tas ( šādi )
Goda vārds, ar gēniem tam nav nekāda sakara!!! Labi vismaz, ka netīrās veļas grozs ir neaizsniedzamā augstumā...
Tas nodevīgais pleķis tur uz gultas malas ir zināms progress mūsu apmācībās uz podiņa. Nu esam sasnieguši to fāzi, kad bērns sēž uz podiņa un ciešās līdz brīdim, kad tiek no tā nost.
Pavadījām piespiedu mājas arestu 3 nedēļu garumā (aukstums, nosprāgusi mašīna, aukstums, sniegs, aukstums).
Tas beidzās ar to, ka Sīks sāka staigāt gar ārdurvīm un īdēt.
Nospriedu, ka pati arī saiešu sviestā un teicu - labi, ejam ārā.
Bērns apcirtās, aiztesās uz atvilkni, paķēra pirmās apenes, kas trāpījās pa ceļam, uzmauca galvā un metās uz durvīm. Gatava pastaigai!
Lai kāds mani nenodotu varas iestādēm, varu pateikt, ka veicu šādas tādas korekcijas viņas apģērbā, pirms iziet no mājas.
Labā ziņa tāda, ka pārgājis arī briesmīgais naids uz ragaviņām. Nezinu, kur tāds radās. (Pastāv iespēja, tas no laika, kad laukos viņa divreiz izvēlās no tām... Bet diezin vai...).
Trīs nedēļas divvientulībā ar māti un bērns ir gatavs uz jebkuriem upuriem... |