|
Izrādās, ka vasarā dienasgrāmatām galīgi nav pļaujas laiks.
Šoreiz atkal par krustdēliņu.
Viņš ir burvīgs puika, bet nu klamburs briesmīgs.
Viesojāmies pie trušu omes pāķienā (piemīt mums tāds niķis pārvietoties kā tādiem tuaregiem, tikai mēs nemeklējam oāzes, bet gan vietas, kur vēl neesam piegriezušies). Omei sadzīve tiek organizēta pa divām virtuvēm - mājā un kūtī. Kūts gan ir vēsturiskais nosaukums, tagad tur mitinās tukšās burkas, kastes un viss, ko ievajagās mājas virtuvē. Tāpēc regulāri atskan "Kiki, atnes no kūts virtuves sāli." "Pupa, aizskrien uz kūti pēc dēlīša". "Sandruli, atnes no mājas sāli!". "Tomiņ, aizbizo uz māju pēc dēlīša".
Tā nu es saku puisītim "Atnes, lūdzu, no kūts virtuves caurspīdīgo, kantaino kasti, kurā atvedām ogas". Un viņš atnesa... brūno emaljēto katlu...
Šodien bija atrakcija - tinām dziju uz tītavām. Kad tā naski tin, tad kamolītis pa istabu skrien tādos koksos, ka ar neapbruņotu aci nemaz nevar redzēt. Kika mēģina kamolīti saķert bļodiņā, kurā pēc manām domām tam vajadzēja turēties, taču tas - parazīts - izlec no puikas rokām, uzlec uz mazās māsas dupša, atsitās pret Pupas pieri un galubeigās paripo zem gultas, atstājot visus trīs noķert kāros bērneļus tukšām rokām. Kika galīgi pikts saka:
-Rekā viņš mūs nokačarēja!
Mēs domīgi skatāmies uz viņu.
-...Uzkačarēja!
Mēs joprojām neizpratnē.
Līdz puikas māsa nedroši prasa:
-Piečakarēja?
-Nu ja, nu ja - piekačarēja!!!
Un vēl es šodien pirmo reizi dzīvē piestrādāju par zobu fejas mazo palīgu. Divas dienas puika īdēja ka kustas zobiņš, bet es tā īsti neticēju, jo tiko bijām ar Pupu pie zobārsta raut aizkavējušos piena zobu un šī dabūja no zobu fejas veselu latu un piecdesmit santīmus. Motivācija gana spēcīga, lai sāktu izkrist arī pastāvīgie zobi, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. Tomēr šodien problēma samilza tik tālu, ka puika nevar ieēst. Man, godīgi sakot, izrādās nervi par vājiem - Pupa pati visus ir lauzusi ārā, nekad nav nācies saskarties ar šādu realitāti. Tētis arī kā jau vīrieša cilvēks atgaiņājās, ka viņš jau nu nevarot. Kad es nobriedu uz pasākumu "ekstrakcija mājas apstākļos", tad puika paziņoja, ka nē, nevajag, nemaz tik traki nekustas. Līdz nācās mums ar lielo māsu sarīkot teātri aka "Parādi, kā īsti viņš tev tur kustas" un metos ar saviem īsajiem, strupajiem pirksteļiem bērnam mutē. Bet nu ir miers. Vien nabaga zobu fejai atkal tēriņi... |