|
Nu tā kā būtu pēdējais brīdis dienu no dienas atliktajam stāstam par Mazo Māsu.
Šodien plkst. 19:55 apritēs apaļš mēnesis, kopš māsa ir ar mums kā atsevišķa vienība.
Vislabāk pirmo dienu mājās pilnā sastāvā raksturo dialogs:
-Tēti, ko tu dari?
-Nezinu kāpēc, bet staigāju pakaļ mammai!
Bērns bišķi padomājis, izsprieda, ka nekā labāka tāpat nav, un pievienojās tētim.
Savukārt mamma, pēc trīs dienām trīsvietīgā (faktiski jau sešvietīgā...) palātā, vēlējās mieru un privāto telpu, neveiksmīgi mēģināja abus atrast.
Pie iesaukas mazā māsa vēl nav tikusi, bet biežāk dzirdamie apzīmējumi ir pinka (māsai ir pamatīgi biezi mateļi, kuri pēc gulēšanas atgādina poda suku) un octopus jebšu astoņkājis (tā kā uzvilkt kaut ko mugurā ir tikpat vienkārši kā apģērbt astoņkāji...).
Pirmajam jēdzīgajam svinamdatumam par godu pat nobildējāmies.
Uzskates materiāls ( te )
Savukārt vakar apmeklējām pirmo koncertu, kurš savukārt bija lielās māsas pirmā skolas egle. Jāsaka, visas trīs uzvedāmies godam. Lielā māsa noskaitīja mūsu gadsimtā nu jau par murgainu kļuvušu Plūdoņa "Rūķīši un mežavecis", mazā māsa pierādīja teoriju, ka cilvēks spēj gulēt jebkādos apstākļos - burkšķošais dūcošais troksnis, ko sauc par deju pavadījumu nespēja ietekmēt bērna mieru. (Tātad tas, ka vēderā esot, neļāva mātei normāli klausīties Dvoržāku, pēdējam būtu jāuztver personīgi. Pret mākslu kā tādu nekādu pretenziju mazajai nav...) Nu un mamma uzvilkta kā stīga lavierēja starp kaislīgu vēlmi ieraudzīt kaut ko no priekšnesuma un bailēm, ka jaunākais varētu pamosties un pateikt visai zālei pāris biezus vārdus.
Uz saviesīgo vakaru gan stafeti pārņēma tētis, jo mums bija svarīgāki darbi par furšetu un rotaļām. Proti, ēšana un tam pretējais, tā kā pagulējām jau koncertā...Skan: "Dzelzs Vilks" - [Uijā uijā nikni vilki #07] Maza mana līgaviņa |