|
Pagājušās piektdienas kopīgais gājiens uz Debesmannā paliks kādu laiku man spilgtā atmiņā.
Palikušas divas vien (tētis aizlikās copēt uz Zviedriju, tā kā Latvijā zivju vairs nebūtu), kā ierasts devāmies uz veikalu sapirkt kaut ko garšīgu un interesantu.
Apkrāvušās ar puzlēm, sulām un našķiem ejam prom no kasēm, zeltene pa priekšu kaut ko dungodama, es no muguras tusdama stiepju maisus.
Un te - dungāšana rimstas un pilnā rīklē, bez konkrētas melodijas bērns sāk dziedāt:
"Mamma man nopirka cigaretes,
Bet māāma man nopirka cigaretes!!!"
Pēkšņi sajutu nedalītu visu apkārtējo uzmanību, un pārdesmit dzelošu acu skatienus sev mugurā!
Providence todien man bija labvēlīga, un dziesma turpinājās, neskatoties uz lielo apmulsumu veikalā:
"Es jau esmu gana lielāā,
Varu tās ēst!!!"
Sajutu, ka dūrieni manā mugurā atslābst un rimtā iepirkšanās var turpināties.
Mājupceļā ļoti gribējās par to parunāt, bet bērns bija nolēmis nodziedāt visu šīs sezonas dārziņa repertuāru, man aizmirsās.
Turklāt, kādēļ gan nepaņemt kādreiz uz izbīli visus apkārtējos? |