|
Aizvakar pēc izskraidītām Tērvetes takām, milzīgu čemodānu bagāžniekā, jaunkundze devās trimdā. Sen nebiju redzējusi viņu tik apmierinātu ar dzīvi. Pilna māja cilvēkiem, kas ar interesi klausās viņas nerimstošajās pļāpās, apber ar dāvanām un visādi cenšas izdabāt.
Nekas, tas pāries. Es ceru.
Vakar, pirms prom braukšanas, bija jāved uz ezeru peldēties. Tur par jautrību un adrenalīnu gādāja apmēram šāds skaistuma un monogāmijas etalons:
No gada uz gadu ir pierasts, ka gulbju ģimenīte tur mitinās un lieliski sadzīvo ar pārējiem dīķa apmeklētājiem. Klīst gan leģendas par nočieptām kurpēm utt, bet leģendām ir raksturīgi būt visai tālu no patiesības.
Taču reiz nu vecajam gulbim vadzis ir trūcis. Vakar šņāca uz visiem un visām - iemesls diezgan skaidrs, blakus stāv gulbju mamma ar pieciem (kā bandīc ziņoja) mazuļiem. Bet pat tad, kad māte ar mazajiem aizpeldēja no pludmales, vecais tiepša palika tajā un garantēja kārtību.
Ainiņa visai sirreāla - apmēram 6 metrus gara peldvieta, tai pa vidu stāv gulbis - kādus 1.3m augsts putns ar masīvām kājām, kaklu un nenoliedzami spēcīgu knābi, kurš tuvumā nemaz vairs neliekas tik mazs un pūkains, lūr uz visiem un organizē satiksmi. Ja pieiesi pa tuvu, šņāks tā, ka sirds stājas. Ja esi laimīgi ielavījies ūdenī, neceri, ka tā vienkārši no turienes izkļūsi. Tā kā gaisotne sākumā neizskatījās tik nokaitēta, bandīc vienā mierā likās ūdenī, kur pa seklo galu gāja vaļā šļakatas un smiltis.
Idilliska ainiņa, līdz vienā brīdī ievēroju, ka vecais, baltais nelga ik pa brīdim paskatās uz krastu, uz mani, pasper pa pleznas garuma solim uz bandīta pusi un it kā nekas nebūtu bijis pagrozās. Nojautu viņa nodomus, un paniku neceldama liku bērnam nākt krastā. Bet kas jau pateikts mierīgā tonī, nemaz nav jāklausa. Tā es cēlu balsi, līdz nonācu līdz skaņas frekvencei, ko dzird tikai suņi un - paldies dievam - mazi bērni. Brīdī, kad pele pagriezās un ar kašķīgu "Nu, kas ir?!" paspēra soli uz manu pusi, viņai gar matu galiem noplīvoja knābis. Es pati nemaz nenojautu, ka briesmas ir TIK tuvu - neparēķināju, ka viņš no metra attāluma pašaus savu garo kaklu bērna virzienā. Praktiski sekundes simtdaļas izglāba mazo sesku no knābiena. Toties tajā brīdī, viņas sejā beidzot parādījās ilgi gaidītā grimase - ak, cik labi, ka ir mamma, reizēm noder!
Mātes instinkts uzsita vilni un nodomāju - pagaidi tik, vecīt! Es savu bērnu sargādama varu arī šņākt un sasiet tavu garo kaklu mezglā! Jocīgā kārtā tajā pašā brīdī bandīc izdvesa - Bet ko viņš man brūk virsū, es jau tāds pats mazais gulbītis kā viņa mazuļi!
Pēc kāda brīža saņēmām atbildes uz saviem jautājumiem. Kad no ūdens izlīda bariņš puišeļu, tie metās kaitināt, līdz lielie viņus apsauca. Kāds brīnums, ka tāds naids pret bērniem? |
|
|