|
Dūda jau nedēļu kā atpakaļ no trimdas.
Jo gadu, jo trakāk. Pusotrs mēnesis vietā, kur esi kungs un karalis, un visi izdabā jaunkundzes vēlmēm, un manā mājā ir ieperinājusies reāls nejaucēns.
Aizbrauca Maija, atbrauca Paija.
Vakar kaķu ome mēģināja sataisīt matus, tak nosauca par stulbo veceni un norādīja, ka viņas baba ir vecāka par kaķu omi, taču labāk māk matus taisīt.
Nemaz neielaižoties diskusijās par to, ka kaķu ome tomēr ir vecāka, liku zvanīt un atvainoties, labi zinu, ka tas ir smagāks sods par pērienu.
Vakarā ieguļas gultā: "Mammu, ko man tādu apēst?" - "Nu tak aizej uz ledusskapi un apskaties, ko tev tādu apēst!" - "Nē, es vēl nezinu, ko gribu! Tu apskaties un pasaki man!"
Na ķe raz!
Uzsākuši ar Kristoferu stulbenis - idiots diskusiju. Saliku abus kaktā. Kikis stāv lūpu atritinājis, glūn drūmu skatu cautr pieri uz mani. Neiztur un noņaud "Nu māsāā, nāc man bakām pastāāāvi!".
Lieki piebilst, ka māsa atteicās to darīt.
Toties vakar patīkami pārsteidza. Skatījāmies multenes, aizlikās uz ledusskapi, atgriezās ar saldējuma kasti un divām karotēm, bez vārda runas iedeva man lielo karoti. Itkā sīkums, bet viens varens lēciens cilvēcībā utem, kuram eksistē tikai viens dzinulis "man vajag". |