|
Lielais brālis pasējis apliecību.
Ejam visi kolektīvi ķemmēt Imantu. Tēvs ar ekspotīcijas vaininieku pa priekšu, mēs abas ar mazāko iepakaļam. Tā kā tēma "ārzemes" vēl svaigā atmiņā, meita kā mazs vāverēns aizgūtnēm stāsta, kur viņa gājusi, ko darījusi. Stāstījums visai detalizēts - kā uz kāpnēm kurpe nokritusi, kā paklupusi un kā ar kociņu jogurtu ēdusi. Bez tā, ka izsmeļošs līdz bezgalībai, arī neapturams kā Niagaras ūdenskritums. Vienā mirklī, kad cilvēkbērns ievelk elpu, mazais brālis neiztur:
"Paklau, mazais, tev uzdzert nevajag uz šitādas runāšanas?"
Citu vakaru pie mums viesojas krustmeita.
Svēta lieta likties abām vannā un tad tur notiek Kroko un Dila cienīgas izdarības. Troksnis grūti aprakstāms - ūdens šļakatas pa gaisu, spiegšana, smiešanās un būkšķi.
Labāk vienreiz redzēt kā simtreiz dzirdēt. Vai vēl labāk - ne redzēt, ne dzirdēt... Arvienvārdsakot, es tur cenšos nelīst.
Pēc kāda laika atskan nevaldāma ūjināšana: "Māāmūū!"
Tā kā ir pilnīgi skaidrs, ka prātā kāda nelietība, izliekos par beigtu.
Kad saukšana un ūjināšana nerimstas, eju tomēr skatīties, kas frontes līnijā notiek.
Ieeju un tur paverās aina - tai vietā, kur bērniem paredzētas galvas, rēgojas divi apaļi putu mākoņi ar platu smaidu pa vidu, un krustmeitas komentārs: "Paskaties, mēs jau nosirmojām, kamēr tu atnāci!!!" |