|
-Nu saki vienam cilvēkam - kāpēc tev katrā peļķē ir jāiekāpj????
-Tāpēc, ka man ir gu-mij-zā-baki!!!
Tā mēs trallinādamas gājām šodien pie fotogrāfa, lai varētu dabūt grāmatiņu (īpaši attapīgajiem - grāmatiņa ar fotogrāfiju ir pase).
Pasākums izrādījās stipri sarežģītāks, kā biju domājusi! Ieraugot svešu sievišķi (fotogrāfu) jaunkundze uzmeta lūpu, kūkumu un lūrēja objektīvā kā klaburčūska uz trusīti. Ar lūpu ātri tikām galā, ar kūkumu bija smagāk - tiklīdz galva taisni, mugura šķībi, tiklīdz mugura taisni, galva jau otrādi. Tiklīdz sasmīdini - aizgriežas, kā nomierini, tā kūkums! Mugura slapja gan man, gan fotogrāfam, un galu beigās sanāca sagumis bērnelis ar dežūrsmaidiņu un divām bizēm.
Toties pateicoties tramvaju trolejbusu parkam un viņu fiksajai idejai noņemt pirmajā trolejbusā konduktoru, jaunkundze lepni sēdēja augstajā biļešu pārdevēja krēslā un nolūkojās uz visiem no augšas.
Turpceļā aiz gara laika lasījām zilo cedeli "KONDUKTORA VIETA", cik nu lasījām, cik atradām zināmos burtiņus - u, i, e un a. Ar līdzskaņiem tintē, bet lai vai kā, pa visu garo ceļu izlasījām gan.
Atpakaļceļā bērns lika iegūtās zināšanas lietā - ar garlaikotu izteiksmi vērsās pie mātes - Nu, izlasīsim kaut ko?
Es, attapīga sieviete būdama, ātri aptvēru uz ko velk un tikpat garlaikoti atbildēju - Labi, izlasi man to zilo plāksnīti!
Bērns, ar vieglu sasprindzinājumu sejā lasa: "KON-DUK-TO-RA VIE-TA".
Es kodu lūpā un pedagoģiski pareizā intonācijā uzslavēju savu mazo brīnumbērnu.
Tantei, kas mums sēdēja līdzās, izvalbījās acis, tajās atplaiksnīja izbīlis. Tad izbīli nomainīja vāji slēpta apbrīna un viņa izkāpa no trolejbusa pārliecībā, ka redzējusi četrgadīgu bērnu, kas bez drebuļa var izlasīt "KONDUKTORA VIETA".
Instinktīvi gribēju pastiept roku pēc kādas naudaszīmes par profesionāli piespēlētu teātri nopelniem bagātajai skatuves māksliniecei, bet viņa tikai pavērās apkārt ar nevainības pilnu skatienu, un it kā nekas nebūtu noticis noprasīja: Vai mūsu pietura vēl tālu?Skan: 687 Martika - Toy soldiers.mp3 |