|
Atbraukuši mājās - kurš no skolas, kurš no darba, kurš no omes - veram dzīvokļa durvis, un pretī mums asti luncinādams izskrien un mīļi sagaida Bardaciņš.
Kā jau vienmēr, kad māte pārgurusi un dzīvoklī nevar droši kāju pie zemes likt, atskan neartikulētas skaņas, nešķīsta sodīšanās un ģimene draudzīgi metas mēzt māju. Tēvs "palīdz" meitai kārtot viņas kvadrātmetrus. Scenārijs nemainīgs kā angļu tējas pauze - tēvs kursē uz miseni, mesdams ārā visu, kas pagadās, meita kursē pakaļ, pārbaudīdama, vai nav kas vērtīgs izmests.
Vienā brīdī dzirdu tēvu netipiski skaļi šausminoties un pratinot bērnu, ko gan tas nozīmē. Pēc brīža atskan pilnīgi izmisis: "Un te arī???"
Tas sāk palikt interesanti, prasu, kas šim kaiš. Saņemu atbildi, lai bišķīt pagaidu, tūliņ redzēšu.
Gaidīšana sevi attaisno pilnībā.
Iznāk bērna radītājs ar dzelteno piramīdas trauciņu (tāda kā plastmasas glāzīte, tilpumā kādi 150ml, mazliet mazāka par vidusmēra sulas glāzi), tur rokās un rīstās. Trauciņš pilns ar visādiem maziem baltiem un dzelteniem kvadrātiņiem un bumbiņām.
Man pieleca pēc sekundēm 30.
Tas ir 150ml trauciņš, pilns ar tik-tak končām un dirol košļenēm.
Protams, man šad un tad bija ienācis prātā jautājums, nez pa kuru laiku gan viņa tās visas apēd, ja katru reizi, kā esam veikalā, pa paciņai pērk, bet man mūžam nebūtu ienācis prātā, ka viņa nemaz neēd...
Nu ko, saku, ka varbūt daļu atdodam Kikim? Citādi cilvēks dzīves laikā to nevar apēst.
Meita savaiksta neapmierinātu grimasi un saka: "Labi... (pauze) ...četras!" |