|
Reiz nu esam laikus mājās - vēl pat ziņas nav sākušās. iekārtojamies ar tēti dīvānā, nu tik skatīsimies, kas pasaulē jauns.
tik tavu neražu - mazais jau ir sastellējis savu teletūbiju DVD un kategoriski iebilst pret ziņām. sak - es paskatīšos teletūbijus, tad varēsiet skatīties savas ziņas. argumenti, ka tūbiji ir DVD, bet ziņas sākas astoņos lai tur plīst vai lūzt, nelīdz.
nojaušu, ka pārrunu ceļā te neko nepanāksim.
iešaujas nāvīgi pedagoģiska ideja - apvienot patīkamo ar lietderīgo vienmēr ir bijis varen saimniecisks gājiens.
tā kā mums jau labu laiku ir problēmas ar to, ka bērns visu panāk ar izdīkšanas un ņerkstēšanas metodēm, piemiedzu tētim un dodu komandu "начинаем ныть!"
Tēvs ātri uztvēris domu, sāk nelabā balsī īdēt "gribu zīīīīņas, gribu zīīīīņas skatīīītieeeees". pievienojos es un galubeigās kaimiņi drošvien pārkrustās.
Bija nepieciešamas kādas 3 minūtes. bērns sabozis katru sava ego spalviņu, uzmestu lūpu noburkšķ: "es nezinu, ar kuru pogu pārslēdz uz ziņām un nopauzējiet manus teletūbijus!".
Tā nu mēs pārlaimīgi vērojam zilo ekrānu, mazulis pie katras reklāmas pauzes prasa "vai jau viss?" un mēs pacietīgi atbildam korī "Nē!".
tēvs mums hronisks miegamice patrāpījies - var iemigt jebkur un jebkādos apstākļos, turklāt pārējiem ģimenes locekļiem tas nav nekāds noslēpums.
vai nu pēc TV gaismas mazliet pievērtajām acīm, vai pēc tēva pozas, bērns izspriedis, ka tēvs nu ir iemidzis.
pūcīgais zvirbulēns neiztur un knābj : "tēt, tu guli??? visiem šausmīgi vajadzēja ziņas, nu tad tagad skatieties!!!" |