| Atrakcijas vējainā sestdienā | 21:46 |
|---|
|
Ome ar sīču baru nepilnā sastāvā (vecākais nosūtīts trimdā uz skolu) Esplanādē lēkā. (Taisnības labad gan jāpaskaidro, ka lēkā tie četri gabali pa batutiem, ome vaktē). Eju satikt.
Pa gabalu jau redzu - divi lielākie plivinās - pazib kājas, pazib matu ērkuļi, pazib dupši... Ome kāto pāri laukumam, aiz muguras tekalē mana jaunkundze, un aiz zināma gabaliņa pats mazākais, domīgi vērodams apkārtni.
Esmu pamanīta diezgan ātri, divas ļipatas-ļapatas vējā plandot metas man pretī un, izlaižot garlaicīgo sadaļu ar "vaiiii, čau, mammuuuu, cik labi, ka atnāci! vai, kā es tevi gadiīju", ķeras vērsim pie ragiem - tur ir tāāāādas mašīnas, tur jāsamaksā naudu un var braukt! es ļoti, ļoti gribūūūū". nu labi, nesākšu dienu ar "Nēēē!". Lai jau.
Izrādās par 50 saņiem drīkst braukt veselas 4 minūtes - 2 apļus lūk ap to zaļo laukumiņu. novīpsnāju pie sevis - ir gan maitas, pat Hertz autonoma šitā ādu no acīm nemauc, bet ko nu vairs.
Iekāpj mana nopelniem bagātā skatuves māksliniece un sporta laureāte krosā simts metru skrējienā sievietēm mašīnā un min grīdā.
man aizraujas elpa - mazā mašīnīte nenormālā ātrumā nesas uz priekšu. Dūda sagriezusi stūri tā, ka faktiski jāsaka - mazā mašīnīte nenormālā ātrumā griežas ap savu asi. Man parauj ņirga - nu protams, tas jau tev nav ar kājām stumjamo mašīnīti vadīt. Tad sametas žēl bērna, rādu, lai iztaisno stūri un vismaz uztaisa lielāku apli, savādāk apvemsies. Šo savu teikumu es nožēloju vel līdz galam nepateikusi. Tagad, kad stūri izrādās var grozīt arī tā, mašīna pārvēršas par nekontrolējamu monstru ar spiedzošu blondīni pie stūres. Es uzjautrinos un saku, lai tak ar domu groza stūri, vai lai mēģina nomest gāzi, jo šitādā ātrumā viņa noteikti kādu nonesīs no kātiem.
Kāds nebija tālu jāmeklē. Šī kļuva par manu otro dzimšanas dienu. Un vēl pārdesmit Esplanādes apmeklētājiem, kuri, acīmredzot spiedzienus rēcienus izdzirdējuši, nosprieda, ka tas ir jāredz. Idioti. Pilns parks ziņkārīgiem, neaptēstiem un pilnīgi briesmas ignorējošiem faķīriem. Brīdī, kad to, kas tur notika, vairs nevarēja saukt par sievieti pie stūres, bet par vietēja mēroga dabas stihiju, sāku domāt, kā man viņu noķert un izraut no tās mašīnas. Kā glābējs parādījās krustmeita ar brāļuku. Brāļuks ātri izstājās, jo saprata, ka spēle ir netīra - četrgadīgs divastu bandīc džipā pret astoņgadīgu neapbruņotu puisēnu, kurš grib kaķēnu? Ko gan mēs gribam apmānīt?! Krustmeita izvēlējās Kareņinas stratēģiju - metās mašīnītei virsū, bet palika ar apdauzītu celi. Tad orkāns apstājās. Atviegloti uzelpoju un nospriedu, ka mūsu 4 minūtes ir galā un tas velna rats tālāk nekustēs. Krustmeita divos lēcienos bija klāt mašīnai un... jaunkundze uzdeva gāzi un apmeta vēl vienu nāves cilpu ap laukumiņu. Aizcirtās elpa, žēli sāku skatīties uz puisi, kas iekasē naudu - varbūt viņam ir kāds laso vai kas tamlīdzīgs... nekā. "Puisis" bezkaislīgi sēdēja krūmos (tur laikam drošākā vieta) un izlikās, ka tas viss viņu neskar.
Apvienotiem spēkiem ar krustmeitu panācām mazo vellatu, izķeksēju jamo no mašīnas un poga noparkoja mašīnu.
Meita aizrautu elpu, spīdošām acīm izdvesa: "un tagad pamēģinam moci!!!". Mēs ar krustmeitu zīmīgi saskatījāmies un nepieklājīgi ātriem soļiem stiepām viņu uz kāpelējamo spēļu laukumu ar smilškasti.
Tātad, tie, kas ir izmēģinājuši visu adrenalīna ķeršanai - gumijlēkšanu, lēkšanu ar izpletņiem un kāpšanu Everestā, un šķiet, ka ir redzējuši visu, par lētu naudu (50 santīmiem) piedavāju 4 minūtes Esplanādē, kurās jums pārskries visa dzīva acu priekšā :))
Ar to visu, protams nebija gana. Aizgājām palēkāt pa Kongresnama batutiem. Tur, savukārt "meitene", kas "uzpasē" pasākumu, man centās iestāstīt, ka līdz 6 gadi bērniem pēc noteikumiem ir jālēkā kopā ar pieaugušo. Sasmējos un noprasīju, kā viņai liekas, vai tiešām būs drošāk, ja ES lēkāšu pa to pašu batutu, kur 10kg bērns, turklāt ņemot vērā, ka nekad neesmu to darījusi? Viņa mazliet aizdomājās un vairs necitēja man noteikumus. Kādam ambālim jābūt, lai izdomātu ko tādu?
Blakus batutiem tāda zila plēves mājiņa, kurai durvis uz rāvējslēdzējiem (tā kā jakai, tik jāvelk uz leju, ja gribi aizvērt), laikam tak "meitenes" saimniecības ēka. Kāds aptuveni trīsgadīgs puika vaļēju jaku, iznāk no lēkāšanas arēnas (starp citu, reāls piemērs tam, cik baudāms bērnam ir batuts, ja lielais blakus lēkā - mazais sēž un katrs centiens pieslieties kājās beidzas ar fiasko, tā kā pieaugušais pat īpaši nelēkājot padara pamatu zem kājām ļodzīgu) tētis puikam saka - aiztaisi rāvējslēdzēju! Puika daudz nedomādams klāt pie "meitenes" saimniecības mājas un "žviukt!!!" aizrauj mājai rāvējslēdzēju. Mēģinu nesmieties... kā ta lai cilvēks zin, kuru rāvējslēdzi tēvs domājis??
Neticami, bet visi sveiki un veseli nokļuvuši mājās, sapirkuši kompes un liminādes, bebji sēž pie galda un zīmē. Protams, abiem vajag vienu flomīti. kaut pakaries - ir iedvesma uz dzeltenu un viss. Neies tak aplauzt talantu jau saknēs. Sākas villas izmešana, atņemu dzelteno jaunkundzei, iedodu bebim. Saku pelei - "nu rekur rozā, pazīmē tagad ar to!" Pele, sažņaugusi rozā plomīti ķepā noskalda "Ne-gri-bu!" Uz ko bebis lietišķi nobubina "Ak ne-bi-bi?" un aši izrauj rozā no jaunkundzes rokas!
Tā notiek, ja neiziet uz kompromisiem.Skan: Rama Dance - [Sāga] melna dziesma |
|
|