|
"mammu, kad tu mirsi?"
mute paliek sausa... paveros izmisusi uz savu lauleni, viņa sejā 5 sekunžu laikā nozib visa grimašu gamma - no absolūtas neizpratnes līdz aizturētiem smiekliem. nespējis nolasīt no mana ģīmja, kuru no visām paturēt, atstāja universālo "es jau neko, es te tik tā stūrēju un esmu neitrāls kā šveices slēpe..."!
cenšos uztvert sarunas pamatideju un izgrūžu - "a tev gribētos, lai mamma nomirst?"
nospurdz smiekli, parādās blēdīgs smaids un galvu kratīdama pele saka - "nēēēēēēēē!"
atviegloti nopūšos...
"nu bet... KAD?"
jūtos tā, it kā man būtu jānosaka sava bēru diena un pas dies pēc tam izdomāt dienu vēlāk :)
"nuuuu, eeermmm, nu kad būšu pavisam veca, tad laikam!"
"bet baba Broņa jau ir veca!"
pilnīgā apstulbumā, vārdus bardačokā un pa mašīnas salonu meklēdama stostīju kaut ko par to, cik kuram lemts un kaut arī baba Broņa ir veca, viņai nav pienākums tāpēc nomirt un par to kā jāpriecājas par katru babas Broņas nodzīvotu dienu.
nu ko tur vairs uztraukties par to, ka kārtējās zivtiņas nāves iestāšanās tiek konstatēta ar vārdiem - "āāā, mammu, paskaties zivtiņa nomirusi! iedo man, iedo man, iedo māāāāāāāān!!! a kad nomirs arī pārējās, nopirksim jaunas?"
bērns nāvi uztver kā kaut ko pašsaprotamu, tā kā brokastis un rājienu par slapjām kājām. teikšu kā ir - esmu moderna mamma un apzinos paaudžu akcelerācijas principu. sagatavoju sevi stārķu un kontracepcijas sarunai uz pirmo klasi, ja līdz tam laikam nebūšu laimīgas omītes statusā, bet sarunai par nāvi... pat īsti neatminos, ka pati būtu ko tādu prašņājusi. un vēl līdz šim nezinu, ko atbildēšu, ja vēl kāds tikpat interesants jautājums radīsies mazajā, blondajā pakausī...Oma:  weird Skan: Placebo - 20 Years |