24. Marts 2006

• Parādnieks
• 24.3.06 12:20
• Es esmu parādā it visam,
  Bet atdot neprasa neviens.
  Tas smieklīgi. Un tomēr tas pa īstam!
  Bet... ja jau neprasa. Vai esmu parādnieks?
  
  Nu pareizi! Tak nāve!
  Nāve piedzen tavu parādu.
  Vienalga kur un kad. Kā trausla vāze -
  Tā krītot plīst, un kritīsi ar' tu.
  
  Piedzīs! Neaizmuksi! Piedzīs!
  Vienalga karalis vai cietumnieks.
  Bet... Puika, kas aizvakar smaidīgs bij' un priecīgs,
  Vai vakar viņš jau bija parādnieks?
  
  Vai tagad laimīgāks kāds kļuvis
  Par bērna prieku atdoto?
  Ja aizdodot tu tūdaļ ņemsi,
  Tad labāk neaizdod neko!
  
  Nu prasi! Visu atdošu! Tik prasi!
  Tev viss jau ir? Tev nevajag nekā?
  Es dzīvot negribu ar tādu akmens nastu,
  Ka esmu dzīvi nāvei parādā.
  
  Paveries sev apkārt, saņem dūšu,
  Kliedz nāvei acīs - Neesmu lieks!
  To tagad jūtu un vienmēr es tāds būšu,
  Tik savai Mātei mūžīgs parādnieks.
• 2 (bez)jēdzīgi tekstiteu ir ko teikt?