18. Marts 2006

• 18.3.06 17:56
• Sen neko atskanīgu neesmu ierakstījis. Nu ta nopublicēšu savas pārdomas par taisnību (lirikā).
  
  Uz nosodīto sola
  Bez dvēseles un miesas
  Šodien nelīs asinis,
  Jo taisnību tiesās.
  
  Šodien līs alus,
  Šodien līs vīns!
  Šodien pa zemi
  Ies meli un smīns.
  
  Ar aizbāztu muti
  Kā izplūdis rēgs
  Sēž taisnība klusi.
  To tiesās - Cilvēks!
  
  Vai cilvēks, kas pats ir
  Mirstīgs un īss,
  Var spriest par to,
  Kas ir bezgalīgs?
  
  Sit āmurs! Un viss...
  Lēmums izteikts ar vārdu.
  Kādu?
  Vainīgs!
  Vainīgs par vainīgāku!
  
  Piespriež taisnībai nāvi!
  Tagad cilvēks ir brīvs,
  Tagad viņš ir taisnība,
  Beidzot nemirstīgs!
  
  Jāsmejas rūgti,
  Jo loģika irst.
  Cilvēks vienmēr ir miris,
  Arī šodien viņš mirs.
  
  Un te nu mēs esam -
  Bez taisnības, brīvi,
  Vāji kā vienmēr,
  Ne-nemirstīgi.
  
  Ak, pagātnes cilvēk,
  Vectēv vai tēv,
  Kad piespriedi nāvi,
  Vai tev nebij' žēl?
  
  Vai akls tu biji,
  Kad taisnību kāvi?
  Nevis taisnībai
  Tu man piespriedi nāvi!
  
  ...Uz nosodīto sola
  Bez dvēseles miesās
  Šodien līs asinis,
  Jo cilvēks sevi tiesās.
• 0 (bez)jēdzīgi tekstiteu ir ko teikt?