11. Marts 2005

• 11.3.05 23:43
• Ņemot vērā, ka šodien man vienkārši ir iestājies pagrimums gan garīgais, fiziskais un vēl sazin kāds, nolēmu kaut ko ierakstīt. Un, ak vai, kā reiz man pa rokai gadījās dzejolis, ko rakstīju (nemazāk saulaino un rozā krāsas pildīto, ar :) (smailījiem) un sirsniņām pārņemto) Valentīndienu gaidot. Tātad dzejolis, khmmkh!
  
  
  Ledusroze
  
  Ja man būtu 4 ausis,
  Dzirdētu kā meli skan.
  Ja tev būtu 2 sitdis,
  Viena piederētu man.
  
  Bet ir tik 1, tai jau grūti.
  Jāpukst, jātrīs tavās krūtīs,
  Tai iet garām mani skūpsti -
  Nekūst ledusroze rūtīs.
  
  Laikam vaina tomēr manī,
  Neesmu sapņu princis es,
  Nav man milijons kartā rokā,
  Kājās cauras sandales.
  
  Mēs esam lemti būt kopā!
  Nē, neiešu! Jā, es esmu traks!
  Tik traks, lai paņemtu rokās
  Nazi kas dzīvi mums zags.
  
  Tu paliec, nepamet telpu,
  No mums tikai viens sāpes jutīs!
  Ar nāves ledaino elpu
  Tava leduspuķe beidzot kusīs!
  
  To zinot, es dusēšu laimīgs.
  Kas dzīvo, lai dzīvo, kas pūst, tam būs pūt.
  Beidzot tu esi ar mani!
  Beidzot mums kopā būs būt!
• 3 (bez)jēdzīgi tekstiteu ir ko teikt?