Ai, jā.. Šis teksts, katru reizi, kad kkur tam uzdoros, raisa tik patīkamas emocijas.. Viss liekas tik patiesi un varbūt tieši tādēļ arī bik nereāli. Ja iedomājas, ka man vēl pat nebija 3 gadi, kad viena pati izgāju daudzīvokļu mājas sētā spēlēties ar tikai krieviski runājošiem bērniem, bet ātri vien visu apguvu, toties tagad es nespēju iedomāties, ka manu krustmeitu, kurai ir 4, palaistu spēlēties vienu pašu ārpus privātmājas sētas.. Kārtējo reizi varu runāt kā veca piepe, apgalvojot, ka agrāk bija labāk, bet es tiešām izvēlētos, lai mani bērni piedzīvotu bērnību, kur nauda un manta nav pats galvenais.. Tas gan, protams, nenozīmē, ka gribētu savu pieaugušo dzīvi dzīvot tajos laikos ;)