Ir tik drūmi apkārt raudzīties
Ja neredzu vairs smaidu sejā...
Kur ir tā seja, kas smaidīja tik skaisti
Kas vienmēr īstos vārdus teica..?
Es zinu, tagad citam šis smaids
Nu pieder un mīļot to viņš var...
Kā parasti es..es paliku viena...
Es ar savu nāvīgi drūmo smaidu,
Nāvīgi haotiskajām domām...
nav vairs, kas sakārto mani...
Haoss visapkārt...