Tikko atcerējos kādu mirkli no bērnības, ar kuru var teikt - es augu un attīstos. To ir iespējams piefiksēt.
Mums mājās bija kaut kāda veļas mašīna, taču tik un tā nācās visas drēbes vēlreiz pārskalot ar rokām. Un tad vēl tā veļas mašīna reizēm saplīsa... Nu vājprāts vispār!
Ar mammu bija norunāts, ka trešdienās vai ceturtdienās tiek izmazgātas mazās zeķītes, zeķubikses un smalkie adījumi, jo tajos laikos veļas mašīnām jau nebija saudzējošā režīma. Ar rokām.
Mēs ar mazo māsu vienmēr palīdzējām.
Un tad bija viena reize. Mācījos kādā 2.klasītē.
Man bija jāspēlē koncertā, bet zeķubikses bija aizmirsts izmazgāt. Pati uzsildīju ūdeni, sameklēju pārējās pēc mammas definīcijas ar rokām mazgājamās drēbes un ķēros klāt.
Pārnākot mājās, vispirms mamma bija šokā.
Bet tad tā arī pateica - kāda man liela meita :)

Jā, tā bija viena no tām retajām reizēm, kad dzirdēju, ka tieku slavēta.

Bet šī aina man atausa atmiņā, kad es šorīt mazgāju savas zeķubikses un tamborēto jaciņu :)
Esmu liela :)
Īstenībā ilgojos pēc šādiem skaistiem brīžiem.
Tādu dzīvē ir maz.